Shelly - Post a comment

shelly

08:13 am

Man ir jauns, ļoti dārgs hobijs: esmu nolēmusi salabot zobus.
Vakar biju iepazīties ar savu jauno Stomatoloģijas institūta studentu - turpmāk sauksim viņu par Zobu Feju - cītīgu jaunu cilvēku. Tiesa, kad Fejas pirmais darbiņš bija vispārējās apskates veikšana un visu zobu pārbaude (jo iepriekšējās Fejas apskate pagājušā semestra beigās bija pakāsta tālēs zilajās), es iekšēji smagi nosēcos, un nolēmu, ka šī ir beidzamā reize, nākamajā es piecelšos un iešu prom.
Tomēr pusotras stundas laikā man izdevās tikt tālāk nekā pēdējā pusgadā, un tagad man beidzot ir Rīcības Plāns. Tiesa, tas tapa ne bez konfliktiem. Jo Feju Dīdītāja vaļasprieks ir ārstēšana. Par katru cenu, un neskatoties ne uz kādām prognozēm.
- Neko neraut, - viņš sauc pērkondimdošā balsī. - Dabūt atzinumu, vai iespējams edometriski ārstēt!
- Endometristi - tie ir kanālu tīrītāji? - es bažīgi čukstēju Fejai, kas apstiprināja manas aizdomas.
- Nu, bet gala vārds tāpat pieder jums, - iedrošinoši čukstēja viņš.
Mēs devāmies pie endometrista, pareizāk sakot, endometristes, kas par sešiem latiem apstiprināja, ka ārstēt iespējams visu, tikai izmaksas vienā momentā dubultojās.
- Tāda nauda! - es iespiedzos. - Par tādu naudu es neesmu ar mieru. Raujiet visu ārā!
- Bet jums būtu savi zobi, - iedrošinoši teica endometriste. - Tie nebūtu mākslīgie.
Lūk, fiška, ko es tik tiešām nesaprotu. Baigā jau nu vērtība - savi zobi. Vienīgais savu zobu bonuss ir tas, ka tie var sabojāties atkal. Zobi vispār izveidojušies laikos, kad cilvēki dzīvoja 20 gadus. Man ir jau 28. Tik ilgi zobus vispār nav paredzēts izmantot. Man nav ne mazāko sentimentālo jūtu pret saviem zobiem.
- Nu, jūs varat ārstēt arī tikai vienu, - cerīgi ieteicās endometriste.
Smagi pūšot, iznācām no endometrijas, un sākām liekt pirkstiņus. Pēc vispusīgas tehnoloģiju un izmaksu izvērtēšanas pie tā arī palikām.
Mēdz jau teikt, ka kompromiss ir sliktākā no izvēlēm. Tad jau redzēs.