Uz brīdi atkal tuvojos punktam, kad ārkārtīgi gribas paveikt ko absolūti stulbu. Ko pilnīgi bezjēdzīgu, skaļu, negaumīgu, emocionālu un uz pilnu klapi, ko tādu, ko varētu nosodīt, bet nevarētu nepamanīt.
/Nez kāpēc atcerējos, kā Bernards Šovs uz Playboy žurnālista jautājājumu par to, vai cilvēka dzīvē visu nosaka loceklis, atbildējis, ka "es ceru, ka nē, puisīt. Es ceru, ka tā ir viņa izbiedētā sirds". /