Shelly - Post a comment

shelly

09:57 pm

Visu dienu šodien cīnos ar baklažāniem. Es tos cepu te uz pannas, te cepeškrāsnī (mums tiešām vajag jaunu cepeškrāsni! Bet vēl man vajag arī zābakus, kas neizmirkst, pieklājīgs mētelis arī nenāktu par ļaunu (šobrīd izskatās, ka ārzemju presē tiks publicēts mans foto ar kolēģes mēteli mugurā), un tā tālāk un tā joprojām... Pagaidām realitātē visus līdzekļus aprij bezgalīgie mēģinājumi iegūt autovadītāja tiesības. Tas tiešām var būt dārgi). Kad dienas norma ir apstrādāta, es atveru Vonnengūta "Zilbārdi", un pirmais, ko izlasu, ir:

"Sleizingers apvaicājās,kāds vējš viņu atpūtis uz Hemptonu - ja jau viņa te nevienu nepazīst. Viņa atbildēja, ka cerot še rast mieru un klusumu, lai varētu veltīt visu uzmanību sava vīra, Baltimoras neiroķirurga, biogrāfijas rakstīšanai.
Sleizingers izslējās - kā jau 11 publicētu romānu autors - un ierunājās no sava profesionālisma augstumiem:
- Katram jau liekas, ka viņš vai viņa var būt rakstnieks, - viņš ironiski sacīja.
- Tikai nesaki, ka mēģināt ir noziedzīgi, - atbildēja misis Bermane.
- Noziegums ir iedomāties, ka tas ir viegli, - viņš atteica. - Bet, ja tavs nolūks ir tiešām nopietns, tu ātri vien atklāsi, cik tas ir ellīgi grūti.
- It īpaši, ja nav galīgi nekā, ko teikt, - viņa sacīja. - Vai tev nešķiet, ka tieši šī iemesla dēļ cilvēkiem tas liekas tik grūti? Ja viņi spēj izteikties veseliem teikumiem un māk lietot vārdnīcas, vai tas nav vienīgais iemesls, kāpēc rakstīšana liekas grūta? viņi vienkārši neko nejēdz, un ne par ko neinteresējas."