Shelly - Post a comment

shelly

09:55 pm

Šovakar iedomājos, ka pat lāga nezinu, cik man gadu. Bez koķetēšanas. Bija vēls un tumšs, es stāvēju autobusa pieturā un lauzīju galvu. 27? Nē, 27 laikam vairs nevarēja būt. 28? Tiešām? Ja paskaita, tad tiešām. Bet jocīgi, vienalga. Man neliekas, ka tas attiektos uz mani. Visādā ziņā, Man ir diezgan nopietni jādomā par gadiem.
(Liriska atkāpe - turklāt šis nav pirmais gads. Pirms gadiem diviem ar zupcis gājām lēkāt uz batuta, apkalpotājs pierakstīja vecumu, un es krietnu brīdi plātīju muti, izmisīgi mēģinot atcerēties. Apkalpotājs to droši vien norakstīja uz meitenīgu kautrību - es izrādījos vecāka)
Var jau skaitīt, protams, skaitīt visi prot, bet es iedomājos tieši par atcerēšanos. Teiksim, cilvēks bez šaubām atceras savu dzimumu, adresi, amatu, visādus stulbus reklāmas saukļus, visas reizes, kad priekšnieks ir sariebis un kaimiņivēlu vakarā veļu mazgājuši. Bet gadi viņam jāskaita.