Šo es tomēr ieskrāpēšu.
Sēžu no rīta darbā, zobs sāp tā, ka zvaigznītes gar acīm griežas, a kolēģe piepeši ieprašņājas, ko es dzeršot - tēju vai kafiju? Priekšniecība kaut ko gribot iedzert.
Sabāzu rokas kabatās, lai nejauši neuztaisītu kādam zilu aci, un visai skarbā tonī atbildēju, ka nedzeršu neko, MAN SĀP ZOBS (desmito reizi atkārtoju), sagaidīšu priekšniecību, atprasīšos un braukšu pie zobārsta.
Kolēģe apvainojās.
Mans kantoris tomēr ir jocīgs nenormāli nenormāli jocīgs.