Shelly - Post a comment

shelly

10:34 pm - Nelaimes putna piezīmes

- Man jau nelaimes gadās katru dienu, es jau tikai smejos un smejos, bet nelaimes arvien gadās, - vai kaut kā tā teica tas nabadziņš no "Ķiršu dārza" savai izlaidīgajai iecerētai.
Tātad, sāksim ar aptieķnieci, kas kā vienīgo panaceju nobrāztajai kājai nosauca jodu. Nē, vēl viņa nosauca ūdeņraža pārskābi, bet tā man jau bija.
- Neko citu tagad nevajag, - viņa drošināja.
Ar pārskābi viss bija lāgā. Ko nevarēja teikt par jodu. Kāja nokrāsojās dzeltena un sāka sāpēt kā traka. Tiešām, kā traka, un es parasti neesmu diez ko liela pinkšķe. Pilnai laimei izrādījās, ka mājās nav nekādu lāga pretsāpju līdzekļu, man nav skaidrs, ar ko to šausmu notīt uz nakti, lai var mierīgi pagulēt, un palagi neberzē, bet tā nekompetentā maita aptieķere savu bodi jau ir aizslēgusi un atslēgu - nolauzusi, turklāt cauri visām šīs šausmām man jāiet pilnīgā vientulībā, jo manas dzīves drošāko balstu likteņa bangas ir aiznesušas nezināmā virzienā. Visaptverošo katastrofas sajūtu pastiprināja fakts, ka vakars ir jauks un pat samērā vēss. Ja man uz kājas neiztrūktu plaukstas lieluma ādas fragments, varētu pat iet paskriet.
Kādu brīdi es teatrāli plēsu matus un vaimanāju, un grabinājos pa zāļu plauktiem, kur nekā jauna un vērtīga, protams, nebija.
Tad es izdzēru divus aspirīnus (nav gluži jēgas, bet kaut kas jādara lietas labā), vēlreiz paskaloju kāju pārmaiņus ar ūdeni un atšķaidītu pārskābi, uzsmērēju to pašu nokritizēto Pantenolu un nomazgāju traukus.