Shelly - Post a comment

shelly

10:06 pm

Un kamēr lādējas tie bilžu simti, bet man nav dūšas ne mājas uzkopšanai, ne skriešanai, ne CSDD teorijas apgūšanai, pastāstīšu, kā es mācījos grieķu valodu.
Svētdienā, kuģojot no Naxos uz Atēnām, gaišo rītdienu apņēmīgi ietina draudīgi mākoņi - tālās Īslandes vulkāna pelnu mākoņi, kas staipīja savas ķepas pār Eiropas gaisa telpu. Lai gan man bija licies, ka vulkāns uz mani neattiecas - mums ir vēl tik daudz laika, skaidrs, ka līdz mūsu lidojumam visi mākuļi izklīdīs, mans tētis bija pārliecināts, ka mēs nekur neaizlidosim. Viņš jau plānoja mūsu glābšanai operāciju ar neatlaidību, attapību un vērienu, kas darītu godu pat "Glābjot ierindnieku Raianu" varoņiem. Noklausījusies visus apsvērumus, es sāku nervozi grauzt nagus (lai gan ja pie lietas ķēries mans tētis, tad patiesībā man nekas vairs nedraud un varētu tā kā atslābt).
- Neuztraucies, - miegaini teica Dārgais, - Mums nevajag sākt mācīties grieķiski - mēs te nepaliksim.
Es sačamdīju savā nopluskātajā mugursomā "Rought guide to Greece", manu ceļojuma bībeli, no kuras nešķīros ne uz mirkli, un kas man ļāva kā geišai par katru lietu pateikt vismaz pāris teikumus, un sāku meklēt, ko īsti nozīmē "Kali mera", kas man apkārt skanēja vienā laidā. Pēc brīža jau varēju palielīties:
- Mīļum, es iemācījos pirmo vārdiņu grieķiski! "Kali mera" nozīmē "labrīt"!
- "Kali mera", - domīgi teica mans vīrietis. - Vai uz to būtu pieklājīgi atbildēt "pina kolada"? Izklausās pareizi.
Jāatzīst, smējos krietnu brīdi, iztēlojoties šo sarunu:
- Kali mera!
- Pina kolada!