Mums šodien uz darbu atkal nāca bērniņi, nu, labi, kādi nu bērniņi, vesela klase pterodaktilu, bet viens no "apskates objektiem" bija saputrojis laiku, un centās man iestāstīt, ka jaunatne nāks tikai pēc mēneša. Tās pāris sekundes, kuras stāvēju ar koši sarkanu seju (esmu sākusi sarkt, goda vārds!) un tukšu galvu, mēģinot saprast, kas īsti noticis, likās stipri garākas nekā tās reāli bija.
Kad viss beidzot atrisinājās veiksmīgi, bērni ieradās, objekts noorientējās un es atguvu valodu, es teicu, ka bērni - tas ir briesmīgi. Bet sliktāki ir vēl tikai pieaugušie.