11:14 pm
Aizgāju pabarot pīlītes viena pati. Pie LU zālienā gozējās milzu pulks, nebiju vēl paguvusi izvilkt maizi no maisiņa, kad milzīgs pīļu bars, vismaz 100 putni, metās man virsū, skaļi gāginot un plivinot spārnus.
Es, jāatzīst, vispirms šausmās atkāpos. Man kļuva ļoti bail. Hičkoka "Putni" bija reālāki nekā jebkad.
Taču pēc tam mēs sadraudzējāmies. Es gan ļoti nosalu, drupinot savu kukuli, bet pīlītes, sastājušās visriņķī ap mani, ļoti izteiksmīgi staipīja kakliņus, acu pērlītes mirdzēja, no knābjiem rēgojās vairāk konkurentu dūnu nekā maizes gabaliņu, putni mīcījās man pa zābakiem un viņu izmisīgā pēkšķināšana vēstīja tik drīzu pasaules galu, ka man kļuva skaidrs: barot pīlītes vienatnē nemaz nav skumīgi.
Toties piepeši ļoti skumīgi kļuva sēdēt cibā vienai pašai.