| Asaru feja |
[3. Aug 2007|22:33] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | filozofisks | ] |
Skaists piektdienas vakars!
Pārnākot mājās pirmaias jautājums: "Ar ko tu biji?"
Reply: "Ar sevi."
Cilvēki parasti piektdienās laikam izklaidējas kopā ar draugiem, nu man tā arī neizdevās atrast sev kompanjonu, nācās viņu izdomāt. Nezinu, parasti tādas filozofiskas domas manī neraisās, bet šodien, kamēr tur sēdēju paspēja rasties mīļš draugs, sižets stāstam, viela pārdomām.
Nu kāpēc, kāpēc cilvēks jūt, ja uz viņu tā cieši, cieši kāds skatās. Skatiens taču nav materiāls, tā nav bulta, kas var kādā iedurties, bet tomēr tas ir jūtams, tātad tajā ir kaut kas vairāk, mums varbūt tomēr piemīt zināmas telepātijas spējas. Tā domājot, es tomēr ticu, ka kādreiz cilvēciskām būtnēm bija spējas ar skatienu pārvietot priekšmetus un es domāju, tās mūsos ir saglabājušās vēl arī līdz šim, tikai vājas, vājas, tik daudz, lai būtu tikai saglabājusies spēja sajust cita skatienu sev mugurā. Un varbūt tomēr mūsu skatieni ir sudrabainas šautras? Cik daudz tādu šautru ir dienās laikā uz ielas lielpilsētā, ja tās visas tevī ieduras kā adatas, cilvēks var tikt nopietni ievainots, nē, nevis cilvēks, bet daļa viņa, daļa dvēseles, saduroties ar citām dvēselēm. Acis taču ir dvēseles spogulis.. |
| |
