sharp_sun

11:00 pm: Ja es būtu burvis, es uzburtu tev pasauli.
Mūsu pasaule? Kāda tā ir? Vai kāds ir uzdevis sev šo jautājumu? Noteikti jā. Vismaz vienu reizi mūžā, mēs katrs iedomājamies, kāda ir mūsu pasaule… Tā ir interesanta, kontrastaina, gudra. Mēs katru dienu tajā skrienam, mācamies, strādājam, priecājamies. Taču tam visam pa vidu ir arī ļaunais.
Ļaunais katru dienu ir mums apkārt un mēs nevaram zināt, kad tas uzbruks tieši mums. Tas ir tepat aiz sienas, bet mēs paši par to pat neaizdomājamies, kamēr tas neskar mūs pašus. Kāpēc tas ir tieši tā? Mēs laikam domājam, ka pasaule ir tik neskarta un tīra. Mēs cenšamies tam visam apiet apkārt un uz to nemaz nepaskatīties. Mēs cenšamies no tā visa izvairīties, lai nevajadzētu par to satraukties un, lai pasargātu sevi. Taču tas nav tas labākais ceļš uz tīru, nesakropļotu pasauli!
Ja es būtu burvis, es uzburtu tev jaunu pasauli. Pasauli, kurā nebūtu stikla lausku un karstu ogļu, pa kurām mums katru dienu jāstaigā. Tā būtu pasaule tikai mums, tiem, kas vēlas neskartu pasauli. Tiem, kas vēlas būt paši noteicēji savā pasaulē.
Kāda jēga no pasaules, kurā mēs nevaram izteikt savas domas? Kāda jēga tad no mūsu padoma? “Jaunajā pasaulē” (tā nosauksim pasauli, kuru uzburtu es) tā nekad nenotiktu. “Jaunajā pasaulē” visi būtu vienlīdzīgi. Mums visiem būtu vienlīdzīgas tiesības kaut ko ieteikt. Mēs būtu vienoti.
Kādēļ ir domātas dzīvnieku un cilvēku patversmes? Tās ir domātas priekš tiem, kuri ir pamesti, kuriem nav kur iet, kuri nevar parūpēties paši par sevi. Kāpēc neviens neaizdomājās par to, kāpēc mēs nevaram iztikt bez šīm patversmēm? Tas ir tāpēc, jo cilvēki ir nežēlīgi, viņi nepalīdz tikmēr, kamēr paši nav iekūlušies ķezā. Viņi nesniedz roku nelaimē nonākušajiem. Viņi palīdz tikai tad, kad paši to uz savas ādas ir sajutuši. Viņiem ir nospļauties par dzīvniekiem, kuri tāpat kā mēs esam dzīvas radības, ar savām domām un jūtām. Tikai viņiem ir mazāk iespējas dots izteikties. Viņi nevar izteikt savas pretenzijas pret tiem cilvēkiem, kuri tos pamet uz ielas, kad tie ir apnikuši.
“Jaunajā pasaulē” tā nudien neļautu. Es to nepieļautu! Tie, kuri netika mīlēti šajā pasaulē, tie noteikti tiks mīlēti tajā pasaulē. Par viņiem kāds iedomāsies, viņus kāds samīļos un uzklausīs, kad būs skumji. Viņiem būs kur dzīvot, viņiem būs par ko uztraukties un ar ko pakašķēties, lai zinātu, ka viņi ir mīlēti. Viņi zinās, ka viņiem nekas ļauns nedraud.
Kādēļ cilvēki nozākā tos, kuri nevar atļauties nopirkt labākas drēbes nekā tev? Kādēļ šie nabaga cilvēki ir jāapceļ? Ar ko viņi atšķiras no pārējās cilvēces? Ar drēbēm, ar izskatu? Tas taču nenozīmē to, ka viņi ir sliktāki. Tas tikai parāda to, ka šiem cilvēkiem neiet viegli. Viņi cīnās vaiga sviedros, lai sasniegtu kaut ko labāku. Lai viņiem būtu viss kārotais un nepiepildītas. No tā nav pasargāts neviens…
Taču es uzburtu, lai nevienam nebūtu jāuztraucas par savu stāvokli. Mums katram būtu kāda kripatiņa no tā ko vēlētos. Jautāsiet kāpēc tikai kripatiņa? Tas tāpēc, lai cilvēkam būtu uz ko tiekties. Lai viņam jau kaut kas būtu, taču ar to nepietiktu, varbūt pietiktu… varbūt pietiktu viņam tikai ar to, ka viņš ir paēdis un nomazgājies, varbūt viņam pietiktu tikai ar to, ka viņam ir silta sega, ar ko aukstā ziemas naktī sasildīties un sasildīt savus mīļos.
Vai tiešām pasaule nevar būt tīra un nepiesārņota? Vai tik tiešām viņai nevar būt zaļa zāle, tīrs gaiss un zilas debesis? Vai tik tiešām viss, kas tajā ir tik skaists, ir jāizposta? Bet kas tad to visu dara ja ne mēs paši?
Tādiem cilvēkiem “jaunajā pasaulē” nebūtu vietas. Nebūtu vietas tiem, kas nevar samierināties ar samērīgo! Šajā pasaulē nebūtu ko darīt tiem cilvēkiem, kas neaizdomājas par nākotni un dzīvo dabu, kas pēc pāris gadiem būs iznīkusi! “Jaunajā pasaulē” mūsu daba būtu zaļa un neskarta, tai nebūtu pāri nodarīts, to nemaz nevarētu. Upēs tecētu tīrs ūdens, jo to neviens nepiesārņotu. Arī jūras un okeāni būtu tādi kā iesākumā.
Tie būtu tādi, kā tos radīja pasaules pirmais burvis! Ja es varētu mācīties no viņa un ja viņš piekristu būt mans skolotājs, jums nebūtu jāuztraucas, jūs varētu dzīvot bez raizēm. “Jaunā pasaule” būtu paradīze. Pasaule, kurā būtu vieta tikai mums. Tie esam mēs, kuri cīnās pret ļauno un slikto. Tie esam mēs, kuri dod ceļu labajam.
Ja tādi būtu mēs visi, tad jau sen būtu radusies “jaunā pasaule”, tad mēs visi būtu burvji, kuriem ne par ko nav jāuztraucas. Mēs varētu dzīvot zaļi. Mēs varētu dzīvot ar apziņu, ka arī mūsu pēctečiem paliktu kaut kas no “jaunās pasaules”. Mēs zinātu, ka viņiem nebūs jāsatraucas par ļauno un netīro. Mums būtu labi, ja mūsu pēcteči varētu dzīvot kā karaļi…
Vai tad tas nebūtu labi, ja viņiem jau būtu izveidota “jaunā pasaule”? Vai viņi nebūtu kā pasakā? Diemžēl man nav burvju spējas un es nevaru uzburt pasauli, kurā nebūtu tik daudz ļaunā. Taču ar kopīgiem spēkiem mēs varam panākt uzlabojumus. Mēs varam panākt to, ka mūs uzklausa un ciena.
Tāpēc varbūt sāksim ar to, ka katrs ieskatīsimies sevī. Centīsimies katrs sevi pielabot, centīsimies nepieļaut kļūdas atkārtoti. Īstajā brīdī padosim izpalīdzīgu roku tam, kam tā ir nepieciešama. Aizrādīsim un sodīsim tos, kas dara pāri mūsu pasaulei! Domāju ka, arī ar to sāktos “jaunā pasaule”…