![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
shanietis @ : Kurš atpazīst darbu? :)Sertobijs, it kā neko nedzirdējis, turpina Mušas skološanu.
— Tu cieni manī vēsturnieku? Cieni. Labi. Bet man klases audzinātāja, lai dievs viņai palīdz tērēt pensiju, mūsu (tas ir, puiku) nākotni redzēja tikai trijās variācijās: apsūdzēto sola deldētāji. psihiatriskās slimnīcas klienti un pašnāvnieki. Kāds čalītis esot izlēcis pa logu. Kāpēc? No Bauskas atbraucis uz Rīgu (protams, bez vecāku ziņas), aizgājis pie draugiem, izdzēris pudeli vīna un izlēcis no piektā stāva loga. Kāds secinājums, Sergej Tobiān Krast? - Nebraukt no Bauskas uz Rīgu, neiet piecstāvu mājā, es atteicu. Šī: lai māte nākot uz skolu — es esot ciniķis. Labas pamācibas, Mušiņ, nedrīkst pārprast. Par cēlu mērķi jādomā jau no mazotnes: zinātnē par akadēmiķa godu, mākslā — par Tautas mākslinieka nosaukumu, armijā — par maršala zvaigzni, mīlestībā — apprecēt skaistuma karalieni, vēsturē - laikus sev būvēt muzeju. Bet tu zini — dažreiz cilvēks iet uz priekšu, bet mērķis kā tāds stūrgalvīgs vēzis — rāpjas atpakaļ. Tad cilvēks sāk pats ar sevi tirgoties, iegalvot, ka mērķis esot par tālu, augstu, neaizsniedzamu; zinātnē pietikšot ar lasīšanas, rakstīšanas un saskaitīšanas māku, mākslā — ar mājas pašdarbību, armijā — ar pilnu biezputras ķoci, bet mīlestībā —
ar kaimiņu Zuzi, divreiz škirtu palaidni, vēsturē — ar ierakstu namu pārvaldes grāmatā. Palieciet nu sveiks, akadēmiķi, tautas māksliniek, maršal!