shanietis @ :
Stāsts bija par ko citu. Te vietā ir atcerēties, ka runas par reformu, konkrēti padomju izveidi, sākās pēc tam, kad neizdevās LU rektora amatā iestumt savējo. Kaut kas tur nobuksēja un nesanāca. Kā tā tiesvedība tur tagad iet, nezinu, bet šķiet ka nomenklatūrai nespīd, ja jau tā trako. Bet veci partijnieki nepadodas. Ja nevar pa parādes durvīm, mēģināsim pa sētas. Ar padomju izveidi, kas tālāk jau ieceļ rektoru. Kā ieceļ padomes un kāda publika tur salien, ir labi redzams paraugdemonstrējumos ar Stradiņa slimnīcas valdi. Atpakaļ pie sižeta. Tūlīt pēc sižeta uz skatuves uzkāpj Bērziņš un sapelējuša revolucionāra tonī sāk liet patētisku tuftu - biedri, tas tā vairāk nevar turpināties, ļer, ļer, ļer ...! Tas bija pasākums fona radīšanai, afēras muzikālais pavadījums. Tagad par reitingiem un izglītības kvalitāti. Man ir pamatotas aizdomas, ka vairums nezina, kā tiek veidots augstskolu reitings. Gluži tāpat kā uz bairīša pudelēm tiek lipinātas etiķetes ar tekstu, ka lūk šitā susla ir apbalvota Lejassivēnu bairīšfestā (lasi, neviens to dzerot festa laikā no pirmā kausa nav apvēmies), augstskolām arī rēķina reitingus. Dominējošais faktors reitingā ir akadēmiskā personāla publikācijas, kurām ir tieša sakarība ar $, jo ja personālam nav jākaujas ar utīm un nabadzību, paliek laiks zinātnei. Tartu naudiņas ir vairākas reizes vairāk nekā te RTU vai LU. Visa aritmētika. Ieliksi lielu naudu un agri vai vēlu būsi tajā universitāšu peletonā augstāk, akadēmiskā vide no sarkanajiem profesoriem pati attīrīsies. Savukārt izglītības kvalitāte ir ļoti atkarīga no nozares, tā gan te Dievzemītē mētājās plašās robežās. Bet pamatcēlonis arī te ir nabadzība.