:
Vienā barotavā, kurā biezā slānī apgrozās studenti, pie kases stāvēja čalītis. Nu teicamnieks pēc skata, nekā ekstrēma, bet perifērā redze ieslēdza sarkano spuldzīti - sak, kaut kas tur nav riktīgi. Pirmajā brīdī nesapratu, kas par lietu, skats bezmaz kā no "Gredzenu pavēlnieka" Sarumana raktuvēm. Teicamniekam ausīs bija ahūni caurumi - velosipēda pedāli tur mierīgi varētu pieskrūvēt. Ta kādu tur pedāli, pulksteni pie sienas pa to caurumu varēja saskatīt. Tajā brīdī, kad pieleca, ka tie nav fifīgi auskari, bet toč caurumi, kuņģa saturs kļuva domīgs. Ar steigu novērsos un mēgināju tikt galā ar ēdamo. Nezinu, pie kādas dvēseļu mehāniķu subkultūras šitais stils pieder, bet vienu gan piebildīšu. Strīdos un tuvcīņā ar šādi uzķūnētām ausīm labāk neielaisties. Pārāk atgādina tās "ausis", ar kurām konservu bundžas vāki rotāti, lai tās bez griežamā attaisītu.