Apmaldījusies domās.

Domu par atgriešanos cibā nēsāju jau kādu laiku.
Kā vecu atslēgu kabatā – it kā lieka, bet tik mīļa.
Un tad nāca mēneši… un vēl pāris mēneši… kamēr sapratu, ka parole pazudusi, e-pasts kā aizlidojis balodis – neatrodams. Sākt no jauna negribējās – kā rakstīt dzeju uz baltas sienas.
Bet, pateicoties supportam un varonīgajam Denisam – esmu atpakaļ! 🥳

Un kāpēc gan atgriezties?
Jo ir vakari, kad sirds ir kā pārplūdusi kafijas krūze – silta, tumīga un pilna līdz malām. Tad gribas to visu kaut kur noliet, un cibas lauciņš šķiet kā radīts tam – lai izkliegtu, izdomātu, izelpotu.
Kaut vai no telefona – pusmiegā, pidžamā, ar matiem mezglā.

Ceru, ka šī būs mana mazā nakts terapija.
Tiekamies drīz – jo bezmiegs ir mans uzticamais kompanjons jau četrus gadus. 🌙✨