Vēl viena bezjēdzīga darba diena galā... Jēgu es nesaskatu nekam no tā visa... Nav jēgas ne tai bingošnai, ne tai bezjēdzīgajai rīšanai, ne mēslu atstāšanai aiz sevis, ne arī tam, ka es to visu pēc viņiem vācu...
Tāpat es neredzu rēgu tā vīrišķīa pārspīlētajai uzmanībai pret mani... Bezjēdzīga acu miegšana, bezjēdzīgi "are You OK" jautājieni un vēl bezjēdzīgāka manis gaidīšana pēc darba, lai tikai paietos pārsimt metrus līdz nākamajam stūrim kopā ar mani... Bezjēdzīgi klusējot...
Vienu jēgu es gan tikko ieraudzīju... Kafijas jēgu manā ķepļepā... Nācās pirkt jaunu tastatūru... Tagad tik ieraudzīju, ka man trāpījusies tāda ar krievu burtiem... Tieši tāda, kādu es gribēju... Tā, ka kafijai kompī jēga bija gan...
Tad nu es jēdzīgi vai bezjēdzīgi piebeidzu savu kokospienot vaniļas zaļo tēju un dodos meklēt kādu jēdzīgāku jēgu sapņu valstībā...
Beautiful nightmares for every one...