Kāpēc tāds saguris nemiers šodien dvēselē... Pakrūti žņaudz jau tik sen pazīstamā salkanā nepiepildītu vēlmju sajūta... Kad apkārtējā enerģija ir harmonijā ar visu pasauli un vajadzētu arī iestāties iekšējam mieram, mani kā tāds nelabais rausta... Žņauga, moka un smacē... Un nekas to nespēj apturēt... Varbūt es tiešām nepiederu šai pasaulei... Šai vietai... Šim laikam... Arvien biežāk gribas nebūt... Bet viss ir tieši tā kā es vēlos...
Tad par kādām nepiepildītām vēlmēm es runāju..? Kaut kas, kas grauž manu zemapziņu, bet laukā nenāk... Es sava dēmona seju neesmu ieraudzījusi...
Jāiet uz darbu... Bet tā negribas... Gribas ieiet blakus istabā, palīst zem segas un ieritināties viņam blakus... Tas varbūt manas elles ugunis kaut nedaudz apslāpētu... Bet nē... Viņam to nesaprast...
Un eņģeļi turpina lidot ap manu sārtu raudādami...