Ou.... Tad redz kāpēc... Tas tiešām visu izskaidro... Manu holideju galīgi neholidejisko pašsajūtu...
P.S. Virtuāls apskāviens manam sirmajam draugam vārda dienā... Ja nu Tu kādā brīdī parādies šeitan, iemet man kādu savu ģeogrāfiski fizisku adresi... Lai es tā kā varētu, kā vecos labos laikos, aizsūtīt sveicienu aprakstīta papīra formā...
Pašsuģestija... Neapzināta iedomu realitātes meklēšana... Apsēstība...Paranoja... Katrs atsevišķi vai visi kopā...
Pastāv vēl apziņa, ka tas ir tikai VĀRDA radīts tēls... Atspulgs skatlogā... Virsraksts avīzē... Fantāzijas sapņu burbuļi... Rozā ziloņi vai vējā piepūsti celefāna maisiņi...
VĀRDS... pavisam parasts cilvēka vārds... Tāts pats kā mans, Tavs vai kaimiņu Pēča vārds... (man gan kaimiņos neviens Pēcis nedzīvo) Tikai šis VĀRDS, šis viens vienīgais VĀRDS ir sācis mani vajāt... (nav pirmā reize... pirms drusku vairak kā gada bija cits VĀRDS, kas mani vajāja vai ik uz soļa...) Uz grāmatu vākiem... Avīžu pirmajās lapās... Zem attēliem žurnālos... Filmās... Cilvēku mutēs uz ielas...
Katrā solī dip VĀRDS... katrs pulksteņa tikšķis kā VĀRDS... Baznīcas tornī zvans izdun VĀRDU... Vējš durvju spraugās svelpj VĀRDU... Rīta migla zīmē VĀRDU ap kalna kori... Domas ap VĀRDU vien pinas... Sirds pukst VĀRDA vārdā...
Bet šis VĀRDS ir tikai ilūzija... Dvēseles tuksneša mirāža... Kādēļ tas nepārstāj mani vajāt...
~ Preciousss ~
Esmu mājās no Tripa... Tagad tik jāsaliek pa plauktiņiem, kas un kā...
Vieta tā kā šķita pazīstama... Iru drošs, ka esmu tur bijis jau agrāk... Tik neatminu kādos piedzivojumos caur to miestu bridu... Tik šoreiz tur bij dikti daudz ūdens visapkārt... Urdziņas, tērcītes, strautiņi... Lērums dziļāku un seklāku peļķu.. No kurienes uz kurieni - nebij saprotams... Tikai nerimstoša čalojoša, šalcoša kustība... Un, protams, neizbēgamie dubļi.. Zeme tik mīksta, ka katrs pauguriņš zem soļiem jūk un brūk...
Tā es grimdams un cīnīdamies ar zemes pikučiem, klamzāju uz Lielā Tīreļa pusi...
Tur pavērās varen dīvains skats... Ļautiņi, satupuši uz uzkalniņiem, vēroja kā lielais ūdens no austrumu puses, neatlaidīgi un neatturami veļas pāri Tīrelim... Plūst un nes sev līdzi dubļu lēverus... Noārda savā ceļā visu, kas pagadās... Aiznes siena gubiņas... Izrauj krūmus ar visām saknēm... Nolīdzina pakalniņus...
Uzklumpurēju kādā paugurā... Turpat uz korītes tupēja pāri jaunu puisiešu... Jautri smējās un tērgaja par sazin ko... Ne vārda nesapratu... Laikam kāds man nezināms Tīreļa rietumgala dialekts...
Zeme man zem kājām iebruka... Nošļūcu līdz pašai lejai, tā, ka teju kājas dubļainajā žampā izmērcēju... Bet šamie abi nelikās traucēties... Turpināja ķiķināt un bakstīt viens otru ar kokā grebtajiem ceļaspieķiem...
Kaut kā nebūt uztrausos atpakaļ augšā... Piecēlos kājās un pavēros uz rietumpuses ceļmalas kokiem... Tur stāvēja mana vecāmāte... Uz elokņa uzlikts klūgu goziņš, pārklāts ar linu dvielīti... Ar otru roku, līksmi smaidīdama, māja man un aicināja brokastā...
*samet nošmurgātās, dubļainās drēbes grozā aiz durvīm*
Izmazgās vēlāk... Tagad jāpiestumj pīpīte un jāuztaisa rīta piens ar kafiju... Pēc tādas dubļu cīņas nogurums diezgan savilcies kaulos...
*uzliek katliņu ūdens uz uguns.. sameklē tabakas dozīti un sagatavo pīpīti*
Pasēdēšu drusku uz sliekšņa... Pavērošu Arturu... Un tad uz kādām stundām četram, piecām slēgšu savas Migas durvis no iekšpuses...
~ Talafiss ~
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |