Nakts aizver Dienai acis. Ar vieglu vakara vēja dvašu noskūpsta seju. Apsedz ar smalka, silta lietus segu un aizdedz pār gulošo augumu laternu gaismas. Lai Dienai drošāk, ka viņas prombūtnes laikā vēlīnie iemītnieki nepazaudētu ceļu pilsētas ielu labirintos.
Es dodos mājup. Vēl viena darba diena beigusies.
Aizsmēķēju cigareti un izpūtusi dūmus caur degunu, paceļu acis augšup.
Jau nedēļu no ielas pretējās malas piecstāvu mājas jumta manī urbjas divas piķa melnas acis. Izriezis netīri bālo krūtažu, radījums šķietami kaut ko perina. Varu apzvērēt, ka vienājaukā vakarā tas no saviem augstumiem metīsies lejā, tieši man virsū. Iecirtīs savus gigantiskos pūces nagus manās krūtīs, izraus sirdi un, apmierināts ar padarīto nelietību, aiztrauksies atpakaļ no kurienes nācis.
Neomulīgas tirpas pārskrien pār muguru uzdzenot zosādu. Paslēpjos zem lietusarga milzīgajiem, izplestajiem spārniem un sanīgrusi soļoju mājup.
Iela pludo. Katrs solis izšļaksta uz visām pusēm tūkstošiem ūdens lāšu. Jau pēc pāris metrim manas kājas ir izmirkušas līdz pēdējai vīlei. Kurpes šļurkst un slīd nost no pēdām. Šovakar man galīgi nepatīk Skotijas gaisotne un mŭžīgā līņāšana.
Iela ož pēc pārplūdušas tualetes. Ūdens noplūdes renstelē mētājas saplēsts puķpods. Skaļi kaucošu sirēnu, garām panesas policijas busiņš. Kādas jau atkal kaut kur, kaut ko...
Mīļajā logā kā parasti blāvi vīd gaisma. Tikai šoreiz, tā galīgi nerada vēlēšanos ātrāk nokļūt mājās. Kaut kur iet arī nav nekādas gribēšanas. Auksts, pretīgs tukšums iezadzies iekšā. Neko vairs šodien negribas.
Varbūt rīt iešu pastaigāt. Varbūt... Varbūt... Varbūt... Tā es visu savu dzīvi atlieku uz rītdienu. Bet, kas atlikts uz rītdienu, patiesībir palicis vakardienā...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |