Mans nabaga ķep-ļeps kr devies remontierēties... Tad nu tupu un bakstos ar konfektes (nu jau apēstās) kociņu sava debīlā maxkmāli minimilizētajā interneta lodziņā... Diez kas jau nav... Bet labāk tā, ne kā nekā...
Viss ir izčekots... Viss izlasīts... Un ko tālāk... Jāiet gulēt, vai kā... Miegs ta nevienā acī un nevienā galā... Teorētiski, man no tām zilajām podziņām bija jāguļ...
Bet es vēl dzīvoju vakardienā... Sen nebiju nevienu dienu tā izbaudījusi... Un kur nu vēl saulainu un karstu dienu... Vietā, kur cilvēku gaļas atliektiem galiem, bļaujoši bērni un nepārtraukta zāles pļāvēja rūkoņa... Bet es tiešām šo dienu izbaudīju no visas sirds...
Aizvilkāmies līdz Botāniskajam... Viņš gribēja pagulšņāt saulītē un palasīt grāmatu... Bet tā vietā, apsēdināja mani uz soliņa, pats likās līmeniski un galvu ieriktēja manā klēpī... Uzstutējis saulenes uz apsārtušā snīpja, aizmiga... Tur pie vainas šoreiz biju es... Nu nespēju noturēties un nespēlēties ar viņa matiem... Bet tas viņu padara ļoti miegainu...
Tā nu veselu stundu šams nošņāca uz maniem ceļiem... Un es izbaudīju saules zelta rotaļas viņa matos... Veselu stundu ķibinājos pa sviedros samirkušajām šķipsnām... Netraucēti vēroju sirdspukstu atbalsis zem tumšo matiņu klātā punča ādas... Klausījos aizmigušajā elpā... Es varēju viņam pieskarties... Elpot viņa smaržu... Vienkārši izjust viņu...
Tieši tādēļ es šo dienu izbaudīju... Ar apziņu, ka laiku apturēt nav iespējams... Bet vai kā tobrīd gribējās...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |