Kā parasti iegšējais monologs darbojas tikai procesā... Visa liela doma par iemīlēšanas nepieciešamību un spārniem palika tur - krastmalā... Vai varbūt tā iekrita upē un uz viļņu galiņiem aizskalojās jūriņā... Bet varbūt tie baltie putni pacēla to uz spārniem un uznesa debesīs... Lai nu ka tur nebūtu, tā tika izdomāta un palaista pa vējam pretī rītdienas debesīm... Tagad tikai atliek piesēst un ieklausīties sava sirdī... Vai maz tā ir gatava, vai maz ir spējīga ļauties jaunam jūtu vilnim... Jā...Tieši tā... Iemīlēšanās ir kā vilnis... Tas uznāk un pāriet... Galvenais, ļauj man to izdzīvot... Tu saki, ka negribi mani sāpināt... Bet viss ir atkarīgs no Tevis... No tā, kā Tu aiziesi... Ja Tu pazudīsi brīdī, kad būšu pašā galotnē, es kritīšu zemu un sāpīgi... Bet, ja Tu ļausi tam pāriet, tad būs tikai divas iespējas... Vai nu viss izdzisīs un es došos jaunās medībās, vai arī es pāriešu jaunā līmenī... Tad jau būs runa par daudz dziļākām un nopietnākām jutām... Bet jebkura gadījuma, tas vairs nesagādās sāpes...
Nejautā, kas ar mani notiek... Es nevaru uz to atbildēt... Es nezinu atbildi... Varbūt zina tas orkāns, kas manī plosās... Griež uz riņķi sajūsmu, pielūgsmi, dusmas un izmisumu... Virpuļu virpuļiem... Kā prātā sajukuši tarakāni... Plosa un graiza... Grauž un plucina... Gabalu gabalos... Lupatu lēveros... Es būtu gatava skūpstīt un glāstīt... Stundām... Dienām... Garām un bezgalīgām... Līdz man aptrūktos mitruma lūpās un spēka locekļos... Es būtu gatava sist... Kost... Sagriezt sīkos gabaliņos... Gatava satvert pie rīkles un nožņaugt... Gatava nogalināt... Gatava darīt jel ko, lai tikai Tevī izraisītu kādas nebūt emocijas... Es Tevi dievinu - es Tevi ienīstu... Es Tevi gribu un negribu reizē... Ka manī mājotu divas es, kur katrai savas jūtas, domas un vēlmes... Ar tādu naidpilnu mīlestību... Ar tik mīlestības piesātinātu naidu... Kā lai es tagad dzīvoju...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |