Es pazaudēju sevi kaut kur pusceļā starp stikla sienu un spoguli, kurā melnas ēnas triecas ar galvu pa priekšu... Sveču liesmas bez krāsas un smaržas vairs ne gaismu, ne siltumu neizstaro... Reiz aplauztie spārni atauga un pacēla mani debesīs... Nav miera ne sirdij, ne dvēselei... Sena romantikas zirksts, rozes ziedlapās veldzējusies, mostas un apskauj manu pasauli... Lidoju... Lidoju... Lidoju... Tik augstu, ka kliegt gribas... Bet nolaisties nespēju... Arī nokrist nevaru... Gars nedod ļauties brīvajam kritienam, nolauzt spārnus, varbūt pat nosisties... Nulle cerību... Nekādu sapņu... Tikai reibinošs lidojums pār iztukšotām dvēselēm... Melnas ēnas triecas norasojušā spogulī ar galvu pa priekšu... Bet nav sāpju, nav asaru, nav asiņu, nav neka... Tikai lidojums ārpus savas gribas... Pārāk augstu, pārāk tālu lai sasniegtu... Tikai lidojums nebūtībā...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |