Biju pa laukiem... Pie vecmāmiņas... Nevar takš pa svētkiem atstāt vienu... Uzrotījām piedurknes un abas ķērāmies pie lielās cepšanas... Viņa pīrādziņus, es - piparcūkas... Sajūta kā vecos labos laikos, kad es vēl biju maza... Ārā tik skaisti sniga... Viss balts, tīrs un kluss... Tieši kā tajā dziesmiņā - klusa nakts, svēta nakts... Uzliku ārā pie mājas uz plauktiņa svecīti... Lai deg pa nakti un sadedzina visas bēdas un nelaimes, ienesot mājās gaišumu un dvēseles mieru...
Tā nu mēs abas tur ņēmāmies... Izdomāju sacept īpašās lielās piparsirdis... Sanāca makten foršas... Vedu tik uz Rīgu... Jāatdod tak īpašniekiem... Bet tavu neražu... Lai kā es centos, sirdis tomēr ir salūzušas... Kā par brīnumu tā, kura bija domāta cilvēciņam, kas patiesībā vismazāk to pelnījis, nesalūza... Tad nu laikam jāiet meklēt marcipāna līmi un jāglābj, kas vēl glābjams... Kaut ko sadomāšu... Tās tak tomēr ir sirdis...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |