Melnais caurums... - Post a comment

seridvena

10:27 pm - Visjautrākajiem cilvēkiem ir visskumjākās dvēseles.

Tas lika aizdomāties ne tikai par komisku lomu atveidojošiem aktieriem...
Protams ne jau visiem... Bet tomēr... Tā tomēr ir kāda savāda likumsakarība... Tie, kas citiem liek smieties - nav svarīgi, uz skatuves, kino ekrāna vai vienkārši tepat blakus pie galda - iekšēji ir nopietnāki un skumjāki par mums visiem pārējiem kopā...

Un tā nu es aizdomājos... Par tiem, kas smejas man apkārt... Smejas tādēļ, ka ir priecīgi...(?) Vai ir laimīgi... (?) Nezinu... Bet es zinu, ka viņi smejas, jo es smejos... Viņi smejas ar mani... Nē, ne vairs par mani... Un ja tomēr, tad kopā ar mani - par mani... Un tas nemaz vairs nav ļauni... Tā kā tas bija toreiz... Ai... Negribas atcerēties... Bet tas jau arī ir cits stāsts...

Un atkal man nākas atgriezties pie domas par izlikšanos...

Un te nu es aizdomājos par kādu savu draugu... Par kādu viņa ierakstu...
"Cilvēki sāk atkārtot, ka bieži smaidu un esmu pozitīvs(un es to netēloju). Ik pa brīdim sāpes dvēselē atgādina par to kas esmu, bet dzīve palikusi tik krāsaina, ka reizēm man pat pazūd vēlme aiziet no šīs pasaules."
Šī doma man kaut kur dziļi prātā iestrēga...

Piedod, ka es Tevi citēju, neminot Tavu vārdu...
Tāpat man nez kāpēc šķiet, ka Tu mani nelasi...