Saule pārāk dzēlīgi spiež pakrūtē...
Prasās pēc kāda miglas blāķa, pēc kāda, no debesīm nokāpuša, zibeņojoša lietus mākoņa...
Mūžīgā apkārt klaiņošana sāk nogurdināt... Neapmierinātība... Piepildījuma trūkums... Visa pastāvošā bezjēdzība sāk iesvelt manī dusmas...
Nomierinies... Nomierinies...
Nevaru...
Šķiet, kas nelāgs briest aiz robežām...
Nemiers... Nemiers...
Saules dzēliens pārvēršas haosā, kas griž riņķī visu vēderu...
Pīpes dūmam nav smeķa... Viss tikai kļūst vēl nejaukāks...
Varbūt tomēr jādodas paklaiņot... Un, ja nu klaiņošana nav pie vainas... Un, ja nu klaiņošana palīdz...
~Talafiss~