Kā uz palodzes ziemas putni knābā garozas
Un atminos reiz vasaras naktī
Teici: tu man patīc
Tā lietus knābāja čukstus
Kad lūdzu: man esi uz mūžu...


banāli. bet nu kkas jau tur arī ir. kaut mazliet pievelk.

Tumsā pie manis zogas ielu siltās, tumšās ēnas.
Viena pēc otras caur stiklu aizpilda manu sabiedrību
Un neesmu vairs viena.
Garāmgājēji nav tas. Viņi cauri netiek.
Taču acis iemet. Iemet pavisam.
No rīta es esmu viena.
Ēnas guļ pagultē un tapešu rakstos.
Tad tinos biezos aizskaros, lai justu ēnu smaržu.
Un gaidu atkal vakaru.
Gaidu savu tumšo sabiedrību, kas nāks
Man dienas putekļus atstāt līdz rītam.