Tumsā pie manis zogas ielu siltās, tumšās ēnas.
Viena pēc otras caur stiklu aizpilda manu sabiedrību
Un neesmu vairs viena.
Garāmgājēji nav tas. Viņi cauri netiek.
Taču acis iemet. Iemet pavisam.
No rīta es esmu viena.
Ēnas guļ pagultē un tapešu rakstos.
Tad tinos biezos aizskaros, lai justu ēnu smaržu.
Un gaidu atkal vakaru.
Gaidu savu tumšo sabiedrību, kas nāks
Man dienas putekļus atstāt līdz rītam.