Es gribu notraukt rasu no zāles stiebra,
Bet tā, lai tas to nepamana...
Es gribu celties ar putekli gaisā un krist viegli kā asara.
Un ja es gribētu, es zinu, es spētu notraukt putekļus arī no tavas sirds.
Tikai dod man nedaudz laika...
Un tad, kaut kad es kā rudzupuķe
Stāvēšu tavā vāzē un lēnām miršu.
Un ja vēl tad putekļi mirdzēs uz tavas sirds
Un tu neizjutīsi nekādu žēlumu...
Tad es bez vainas apziņas lēnām slīdēšu prom.
It kā jau var rasu atlikt atpakaļ
Uz tieši tā zāles stiebriņa...
Un arī putekli palaist vējā...
Bet to, kas bijis tevī noputējis
Nekad tu neaizdzīsi prom...
Tas vienmēr kaut kur dziļi grauzīs
Vai kaltēs tevi no ārpuses.

Skrien!
Uzskrien tik augstu debesīs
Tik augstu, lai vari sajust ar plaukstu
Varavīksnes pieskārienu.
Un tad nolauz man gabaliņu
Raudošo zvaigžņu un krīti rokās.
Vai noķeršu?
Gan jau. un pat neapdegšu...
Pat nepamirkšķināšu acis. Tikai asinis
Sāks riņķot straujāk.
Un es atkal jutīšos dzīva.
Es tevi noglabāšu dziļi sirds kreisajā kambarī.
Un var būt, kaut kad tev arī tur paliks silti...

"Uz tavas planētas cilvēki audzē 5000 rožu vienā dārzā...
Un neatrod to, ko tie meklē...
Un tomēr to, ko vini meklē var atrast vienā pašā rozē
vai ūdens lāsē...
Acis ir neredzīgas, jāmeklē ar sirdi. "



aizrauj'