Nelasi, ja neinteresē, bet es te sev atskaitos par trešdienas murgu - varbūt man paliks vieglāk..

Rīts sākās ar  to, ka uzzināju, ka mans bijušais tiešais priekšnieks ir paņēmis brīvdienas, lai brauktu parakstīt papīrus, kas ļauj atvienot iekārtas, kas viņas tēvu uztur pie dzīvības, jo viņš kopš svētdienas jau ir komā un nu vairs cerību neesot nekādu.
Pēcpusdiena turpinājās ar ziņām, ka kaut kas nav labi ar mūsu draugiem. Kā vēlāk noskaidrojās, tad izrādījās, ka Gustiņa vairs nav. Gustiņš bija mēnesi vecāks par Bruno. Šoks un neizpratne. Pastrādāt nevarēju vairs pēcpusdienā. Rokas trīcēja un domas bija citur, ne tur kur vajadzētu darba laikā. Nezinu pat kā tagad paskatīties Daigai un Ģirtam acīs. Labi, ka šovakar Bruno nesāka saukt "Gustiņ, Gustiņ", kad pienācām pie pagalma. To viņš dara gandrīz katru vakaru, kad ejam uz pagalmu spēlēties.
Vēl tagad nesaprotu, kas, kapēc un kādā sakarā vispār tādas lietas notiek. Kā tagad vecāki jūtas? murgs...
laiks rādīs, kas bija un kas nebija, bet tagad ir arī bailes par savējo, jo vienā dienā var notikt nezinkas un viss beigties.