26. Okt 2009 02:56 Dibens jau pagājis pusmēnesi, taču nespēju aizmirst viņas Dibenu. Zinu, ka esmu nodarījis viņai daudz ļauna. Zinu, ka esmu licis ciest. Taču pirms divām nedēļām tajā sestdienā tā satikšanās nebija manas vainas dēļ. Okay, varbūt bija ar, jo pie visa vienmēr saskatu savu vainu. Sestdiena pagāja puslīdz normāli, taču svētdien mēs gājām četratā uz jūru, un Viņas dibens mani uzrunāja tik spēcīgi, ka pat pēc tik ilga laika esmu spiests tagad te rakstīt. Laukā bija auksts un Viņa bija pārvilkusi citas bikses, tādas melnas un pieguļošas. Pieļauju, ka viņa pati neko nenojauta un līdz pat šai tumšai dienai nezin par manām mokām. Atpakaļ no jūras gāju viens pa citu maršrutu, lai man nebūtu jāredz šis tik nepārspējamais dabas un cilvēces kopdarbs - Viņas jaukais dibentiņš, ko iepriekš biju iepazinis ne reizes vien, taču vienmēr ir gribējies to iekarot un atklāt aizvien no jauna...
zinu, ka Viņas viena no vienīgajām vēlmēm ir līdzīga manai vienīgajai lielajai vēlmei...
es kavējos Es plosu visvājāko... ... visvājāko, gluži kā rudens drēgnie vēji jūrā kaijas ņem priekšā un p...
piedod liekas, ka gaidu to aizejošo vilcienu, lai lēktu pēdīgā vagonā un kristu ceļos kristu ceļos, lai teiktu: "Tas nav tikai tavs dibens! Tev jāpadalās ar to, kas Tevi sāpinājis.. piedod"
Labāka dibena nav ticiet man
Un tieši tāpēc, viņa no manis nesagaidīs tekstu, ka viss ir beidzies ir doma |