Medical Division

Nosaukums: Mūsu personīgā elle
Autors Seila
Reitings: G
Personāži: Kroulijs, Gabriēls
Stils: Humor, Angst
Brīdinājums: Mājieni uz Slash.
Atteikšanās: Rotaļlietas Kripke, es tikai kā vienmēr spēlējos.
Apraksts: Tagad Viņiem ir viena elle uz diviem.

Tumsa. Šķita, ka to var pataustīt. Līdz šim viņu nebija interesējis kur pēc nāves nonāk dēmoni. Nē viņam bija pilnīgi skaidrs, ka atpakaļ ellē nonākt būs diezgan pagrūti, galu galā ne velti to sauca par nāvi.
-Nu ko, atjēdzies?
Pārāk spoža gaisma uz mirkli apžilbināja dēmonu un viņš pievēra acis.
-Ups...Atvaino.
Gaisma kļuva pieklusinātāka un Kroulijs beidzot atļāvās pavērt acu plakstiņus un palūkoties apkārt. Neliela. Glīti iekārtota, bet nevarētu teikt, ka pārāk grezna istaba. Pats viņš atrodas uz plašas gultas, bet gultas kājgalī sakrustojis rokas uz krūtīm kāds stāv. Viņš šķiet pazīstams. Nedaudz, bet tomēr pazīstams. Ir nepieciešams kāds brīdis, lai dēmons attaptos.
-Trikster?
-Gandrīz uzminēji. – Vīrietis tikko manāmi pasmaida un apgājis apkārt nosēžas bijušā elles pavēlnieka galvgalī.- Gabriēls.
-Gabriēls? Erceņģelis?
-Tas pats. Esi pārsteigts?
-Ne visai. Vienmēr zināju, ka tev kaut kas ir aiz ādas.
-Drīzāk bija. Redzi, es esmu miris.
-Un tu esi mana elle?
-Drīzāk tu mana.
-Nu paldies.
-Nav par ko.
-Idiots.
-No tāda dzirdu. Tikai idiots ir spējīgs sapīties ar Vinčesteriem. Starp citu. Kā viņi tevi novāca?
-Nekā. Pasaki paldies savam brālītim.
-Vai tiešām?
-Tiešām.
-Kas?
-Viņš.
-Nu vai zini. Mazais ir izaudzis.
-Piekrītu.
Dēmons smagi nopūtās, un kādu mirkli viņi abi klusēja iegrimuši katrs savās domās- Tātad mēs abi esam miruši.-Dēmons beidzot pārtrauca klusumu- Un man ir aizdomas, ka šī nav elle, bet ja šī nav elle un es nevaru nonākt debesīs, tad kur mēs esam.
-Velns vien zina, bet varu tev droši apgalvot, ka ārpus šīs istabas nekā nav.
-Kā nav...?
-Nekā nav. Es šeit jau vairāk par gadu atrodos un tu esi pirmā dzīvā dvēsele, ja tevi var nosaukt par dvēseli- ko es redzu.
-Burvīgi!
-I nerunā!
-Un tu neesi mēģinājis tikt no šejienes ārā?
Bijušais Erceņģelis dusmīgi palūkojās uz tik pat ļoti bijušo dēmonu.
-Protams, ka esmu. Problēma tikai ir tāda, ka katru reizi, kad izeju laukā pa durvīm nekurienē es atkal nonāku šeit. Tā kā nāksies vien samierināties ar to, ka mums šeit būs kopā jāpavada, ja, ne mūžība tad kāds laiciņš noteikti.
-Nu nē. Ar tevi? Nu labi ar tevi vēl varētu pavadīt kādu laiku kopā, bet ar taviem jokiem? Prātā nenāk!
Kroulijs pieleca no gultas kājās un piesteidzies pa durvīm pat nepalūkojās pa tām laukā, tikai steidzīgi izgāja.
Gabriēls flegmatiski palūkojās uz augšu. Tieši pēc trim minūtēm Kroulijs atkal parādījās durvīs....
Pēc simtās reizes. Gabriēlam beidzot apnika šī skraidīšana un viņš satvēra Krouliju aiz piedurknes.
-Apsēdies taču! Ja tik ļoti gribi mēģināt tikt laukā- nu labi es tev netraucēšu, bet varbūt, ka tu vispirms varētu pastāstīt man kas jauns uz zemes, debesīs...Kaut vai ellē. Te ir neizturami garlaicīgi.
Hmmm...- Kroulijs domīgi apstājās. Mirkli pasvārstījies viņš apsēdās blakus eņģelim uz gultas un nokāra galvu starp kājām.
-No šejienes patiešām nevar izkļūt?
-Es jau tev teicu!
Eņģelis izskatījās līdzjūtības pilns.
-Un es pat nepateicu viņam cik viņš man ir ļoti dārgs...
-Kas?
-Nav svarīgi. – Dēmons atlaidās uz gultas. – jautā ko gribēji uzzināt un liec man mieru.
-Kā teiksi. – Eņģelis izskatījās aizvainots. Vai patiešām šis idiots uzskatīja, ka, ja viņam būtu zināms kā tikt laukā- viņš nepadalītos ar šo informāciju.- Kas notiek debesīs? Zinu, ka tev droši vien ir maz informācijas, bet tomēr...
-Debesīs?- Kroulijs pārjautāja. – Debesīs nenotiek nekas tik interesants par ko būtu jāraizējas no turienes dezertējušam erceņģelim. Es taču pareizi saprotu, ka tu dezertēji. Visā visumā viss ir ideāli. Pilsoņu karš. Rafaēls mēģināja sagrābt varu, Kas tam nepiekrita un voljā tagad viņi mēģina viens otru novākt.
-Un Dīns?
-Nu Dīns nēsājas ar ideju, ka viņam ir jāatgriež brālim dvēsele.
Pagaidi!- Gabriēls izskatījās pavisam satriekts.- Sems ir dzīvs un viņam nav dvēseles? Debesīs notiek pilsoņu karš. Rafaēls ir sajucis prātā un es sēžu šeit kopā ar tevi?
-Tā sanāk.
Kroulijs paraustīja plecus.
-Mums ir jātiek ārā!
Eņģelis apņēmīgi piecēlās kājās.
-Kādā veidā. Tu pats teici, ka no šejienes nav izejas!
-Pareizi.
Gabriēls atgriezās sākotnējā pozīcijā, bet es taču nevaru sēdēt šeit, kamēr manam brālim draud briesmas un kamēr Sems. Mans Sems ir bez dvēseles!
-Tavs?
Dēmons ieinteresēti palūkojās uz eņģeli, kurš mulsi saprata, ka tikko ir pateicis kaut ko lieku.
-Nu, emmm...Jā...Laikam...Bet viņš to nezina.
-Nu jā, tāpat kā...
-Tāpat kā kas?
-Vai tu pazīsti Vinčesteru draugu Bobiju?
-Esmu par viņu dzirdējis.
-Nu, lūk.
-Mums ir jātiek laukā!
-Uz kurieni?
-Nu kaut vai uz elli! Iesākumam derēs!
-Būtu jau labi. Tikai ir viena problēma. Mēs jau esam ellē. Mūsu personīgajā ellē. Kā jau tu teici...

Current Mood: crazy

Autors: Seila
Darba stāvoklis: pabeigts
Pasaule: Supernatural
Izmērs: Mini.
Personas: Visi, kam nav slinkums
Brīdinājumi:
1. Iespējami mājieni uz slash
2. Var būt, ka būs Spoileri 4. un 5. sezonai, bet šaubos
Reitings: PG-13 (par izteicieniem)
Autores atteikšanās: Viss pieder Kripkem. Es tikai parotaļājos ar viņa rotaļlietām un nolikšu vietā.
Komentāri: Es gribu stādīt kartupeļus...


Lucifera dienasgrāmata.

Tēvs aiz neko darīt izgudroja alkoholu. Tagad guļ. Garlaicīgi. Varbūt aiziet papļāpāt ar Mihaēlu?
***
Tēvs pamodās. Neatceras ko darījis. Atgādināju, ka viņš vakar radīja zemi un apsolīja man, ka es varēšu iekopt dārzu.
***
Esmu apvainojies uz tēvu. Tā vietā, lai ļautu man iekopt dārzu- viņš radīja cilvēkus un pavēlēja mums viņus mīlēt. Negribu mīlēt cilvēkus! Gribu mīlēt vecāko brāli un iekopt dārziņu.
***
Mihaēls nez kāpēc negrib, lai es viņu mīlētu. Nosūdzēja mani tēvam. Slikts vecākais brālis. Pajautāju Gabriēlam, vai viņš negrib pajokot. Pajokojām.
***
Mihaēls nodedzināja Sadomu un Gomoru. Tēvs pasauca Gabriēlu pie sevis uz rezidenci. Mihaēls mani paaicināja uz pagrabu. Varbūt, ka ir sapratis, ka labi, kad tevi kāds mīl?
***
Pagrabā pārdega lampiņa un Mihaēls aizgāja pakaļ jaunai. pa to laiku aizsitās ciet durvis. Sēžu pagrabā.
***
Joprojām sēžu pagrabā. Man sāk rasties nelabas aizdomas.
***
Atnāca Uriēls. Atstiepa porno žurnālus. Padeva pa spraugu durvju apakšā. Pastāstīja, ka tēvs esot devies atvaļinājumā.
***
Vēl ar vien sēžu pagrabā. Atnāca Mihaēls. Sūdzējās, ka nevar atvērt durvis. Lūdza, lai paciešos. Pie viena pastāstīja, ka Gabriēls aizlaidies pie Elku dieviem.
***
Vēl ar vien esmu pagrabā. Garlaicības mākts izdomāju dēmonus. A Lilita tā tīri neko sanāca. Varbūt, ka ir vērts mīlēt viņu? Tikai no pagraba izkļūt un ar Mihaēlu izrunāties. Kaut gan mani māc smagas aizdomas, ka es te sēžu, jo viņš negrib runāties. Vai arī tikt mīlēts? Tēvs vien sazina tos manus brāļus.
***
Atnāca Zahārija. Atstiepa krustvārdu mīklas un porno žurnālus. Pastāstīja, ka Anna esot kritusi no debesīm, jo viņai tur redzējies par maz seksa un pārtikas. Pasmējos pie sevis. Māšelei vienmēr ir bijis par maz. Zahārija piebilda, ka Mihaēls darot visu iespējamo, lai mani izvilktu ārā. Tas priecē. Varbūt, ka manas aizdomas ir nepamatotas.
***
Manas aizdomas ir pamatotas. Nolēmu, ka slīcēja glābšana ir paša slīcēja roku darbs. Sasaucu dēmonus. Pastāstīju viņiem par turpmākās 30 gadu plānu. Azazels ir stāvā sajūsmā.
***
Aizsūtīju Lilitu uz zemi. Žēl meitenīt, bet kādu jāziedo. Atgādināju Azazelam, ka gribu, lai mans tērps būtu garš, muskuļots un galvenais ar sirsnīgu skatienu. Azazels apzvēr, ka viss būs labākajā kārtībā. Manu kostīmiņu sauc Sems Vinčesters.
***
O izrādās, ka tur augšā visiem spēkiem cenšas palīdzēt man izkļūt ārā. Tas labi. Tātad nav aizmirsuši un ilgojas.
***
Beidzot dabūjām vaļā pagraba durvis. Un kur mans ietērps? Ko nozīmē "Nē?" Man ko būs jāvazājas pa pasauli šinī alkoholiķī? Iepriecina tikai viens. Mihaēla kostīmiņš arī saka "Nē". Skumju mākts ieraudzīju stūrī stāvošu lāpstu. ja nevaru mīlēt brāli- iekopšu, ka es dārziņu. Iestādīšu kartupeļus.
***
Sāku rakt. Uzraku, jau nelielu laukumiņu, kad uzdūros kaut kādam līķim. Izrādās Nāve. Un kurš idiots viņu te apracis. Palaidu, lai staigā.
***
Atvilkās Gabriēls. Apjautājās ko es daru? Atbildēju, ka gribu iekopt dārzu. Šķiet, ka viņš tik ļoti abstulba, ka notinās. Roku pamazām tālāk. Derētu iekopt vēl kādu rožu krūmu.
***
Gabriēls atvilkās atpakaļ. Kopā ar Vinčesteriem un Kastiēlu. Kaut kā dīvaini tas Kastiēls skatās uz Mihaēla kostīmiņu. Man ir aizdomas, ka brālis nekad netiks savā jaunajā ķermenī. Ļauni nopriecājos. Šie apjautājās vai es grasoties uzrīkot apokalipsi ar kartupeļu palīdzību. Atzinos, ka man vienmēr gribējies dārziņu, bet tēvs piekrāpa.
***
A Dīns ir normāls čoms. Atzinās, ka arī viņa tēvs nav bijis no saprotošajiem. Abi apraudājāmies. Skumju mākts paaicināju visus viņus ciemos pie sevis vakarā.
***
Pasēdējām. Atzinos, ka Apokalipse ir tikai iegansts, lai satiktu Mihaēlu.
***
Atzinos, ka gribu mīlēt brāli, bet viņš neļauj. Gabriēls vispār ir labākais brālis pasaulē. Paziņoja, ka parunās ar Mihaēlu personīgi.
***
Pamodāmies visi ne pārāk labā stāvoklī. Saprotu Vinčesterus, bet Kastiēls? Eņģeļiem nav paģiru. Apjautājos kā klājas mājās. Manas aizdomas apstiprinājās. Neredzēt Mihaēlam savu kostīmiņu kā savas ausis.
Un kur pazudis Gabriēls?
***
Gabriēls atgriezās. Ar Mihaēlu!!! Un Lāpstām!!!
***
Visi notinās. Palika Mihaēls. Piedāvā palīdzēt rakt. Nu tas ir vismaz kaut kāds sākums! Kopā mēs visu zemi apstādīsim ar kartupeļiem un rozēm.

BEIGAS

Gandrīz aizrijies ar tēju. Tāda smieklu terapija no rīta ir vienkārši super :D
Citēju:
Кроули: (обходя Сэма с другой стороны) Подсудимый, вы не отрицаете, что, причинив телесные повреждения средней степени тяжести своему брату, вы вместе с демоном, известным как Руби, на развалинах монастыря…
Сэм: (ехидно) А что, монастырь тоже я?
Азазель: (самодовольно) Мальчик мой, ну должен же я был хоть как-то тебе помочь…

Orģināls lasāms pilnībā šeit http://ricdin.diary.ru/p128766557.htm

Nu lūk iepriekšējā vieta mani ietekmēja tik smagi. Patiesībā jau sen, bet tikai šodien es iedomājos kā to varētu pasniegt un tā rezultātā radās īsiņš fanfiks :)

Autors: Seila
Darba stāvoklis: pabeigts
Pasaule: Supernatural
Izmērs: Mini. Nu ļoti mini...
Pāris: Sems/Gabriēls
Brīdinājumi:
1. Darba stils ir viegls Preslash
2. 5. Sezonas beigu spoileri. Maz, bet ir.
Reitings: G
Autores atteikšanās: Viss pieder Kripkem. Es tikai parotaļājos ar viņa rotaļkietām un nolikšu vietā
Komentāri: Eņģeļi mēdz atgriezties.

Tevis nav...

„Tur kur nakts sastrīdējās ar rītausmu. Tur kur debesis sašķēlās. Tur kur tagad valdīt vēlas sātans. Tur mūsu pasaule stāv uz kraujas malas, no kuras šķir tikai viens solis. Viens liktenīgs vārds. Vārds, kuru mēs neviens nevēlamies teikt ne debesīm, ne ellei.
Man pietrūkst tava padoma. Man pietrūkst tava izsmiekla. Ja vien spētu- tu noteikti man tagad teiktu: „Semij, nedomā. Viss ir izlemts jau daudzus gadu tūkstošus pirms tevis.” Bet tevis nav šeit man blakus un es ar šausmām saprotu cik ļoti man ir bail pateikt „Jā”, jo tas pazudinās visu, kam esmu ticējis. Kam tic mans brālis un iespējams, ka tagad būtu ticējis tu, ja vien būtu palicis dzīvs.
Ienaidnieks? Nē drīzāk draugs. Tu tikai centies mums palīdzēt. Tā kā tu to prati. Tā to nepratīs vairs neviens.
Un katru reizi, kad mēs esam medībās- es meklēju konfekšu papīriņus. Man šķiet, ka pietiktu tos tikai atrast, lai saprastu, ka viss ir bijis ļauns murgs, no kura beidzot esam pamodušies. Un pat, ja tas nav murgs tad varbūt kārtējais no taviem jokiem?
Triksters? Nē Gabriēls. Pirmais, kas uzdrīkstējās stāties pretī Luciferam un zaudēja vienlīdzīgā cīņā. Tu baidījies, bet negribēji pieļaut lai viss rit kā pareģots. Tu mēģināji dot man iespēju nenostāties pret brāli un es esmu tev pateicīgs par šo iespēju.
Pēdējā rīta zvaigzne sāk zaudēt savu spilgtumu un debesu pamalē jau sārtojas rīts. Nav kapavietas, pie kuras atstāt ziedus un nav cerības, ka viss varētu mainīties. Pasaule iegūst ar vien tumšākas nokrāsas un nav cerību, kas šīs krāsas kādreiz mainīsies. Man ir tikai viens tev jautājums. Jautājums, kuru nekad vairs nevarēšu uzdot tev skatoties acīs. Bet es viņu varu uzdot tagad, jo tu vairs nekad nevarēsi pasmieties par mani...”
-Gabriēl, Vai ir iespējams mīlēt eņģeli?

***
Viņa acīs ir smaids. Smaids, kuru ieraugot katrs varētu pateikt, ka tās ir skumjas. Atbildes nekad nebūs. Ir sācis jauns rīts.
Sems beidzot novērš savu skatienu no jūras un lēnām kā cilvēks, uz kura gulstas atbildība par visu pasauli dodas atpakaļ uz mašīnu, kur nemierīgā miegā guļ viņa brālis. Varbūt, ka šis ir pēdējais rīts viņu dzīvē, bet varbūt, ka izdosies padzīvot vēl pāris dienas.
Vējš plivina jaunā cilvēka matus un tā šalkoņa apslēpj visas skaņas tāpēc viņš nedzird sev aiz muguras klusu spārnu mājienus.
-Es nezinu, Semij vai var mīlēt eņģeli, bet es zinu, ka var mīlēt cilvēku...
Šī balss. Tam negribas ticēt. Ir bail pagriezties un saprast, ka tikai vējš spēlējas tavās domās.
-Gabriēl...?
Viņš tomēr pagriežas. Lai. Lai tas būtu tikai māns, bet nē tas ir vairāk nekā apmāns tā ir patiesība.
-Semij, tavas domas ir pārāk skaļas. Es nevarēju neatgriezties.
-Tu? Tu esi īsts?
-Ak, Semij...- Eņģelis pienāk tuvāk un uzliek roku uz jaunā cilvēka pleca. – Tu pazīsti eņģeļus, dēmonus, visādus mošķus- Un vēl ar vien netici brīnumiem?
Viņš pastiepj spīdīgā apvalkā iesaiņotu saldumu.
-Šokolādi?
Šis smaids var piederēt tikai īstam Triksteram un tad jau atkal viņa priekšā stāv Erceņģelis Gabriēls.
-Nebaidies. Es nekad nepieļaušu, lai kāds no jums pasaka „Jā”....