Aprīlis 2007   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30

Apmātā pasaule

Posted on 2007.04.06 at 00:36
Šī dievišķā Zeme
Tik salta un auksta,
Jo cilvēki daudzi
Pa ielām kā miegā
Uz priekšu tik skrien.
Kā bez mērķa un prāta,
Kā tumsā bakstīdamies
Tie raujas uz priekšu un
Apsveic tos manīgākos,
Kas tālāk izrāvušies.
Iela dvako man virsū
Ar gāzu smirdoņu,
Ar kāju dimdoņu
Tā, ka aizsitas man elpa
Un reibonis māc.

Es eju un smaidu
Šai peklei cauri,
Šai ellei Zemes virsū,
Kas Dievam liek skumt,
Es smaidu, jo varbūt kaut viens,
Kas pacēlis acis, taps uzlūkots
Un dvēsele šo smaidu
Arī uz viņa lūpām pārnesīs.
Kaut viens – tad manam gājienam
Jēga būs..
Un ir! Pat vairāki cilvēki pasmaida,
Un aiziet priecīgi tālāk tie,
Daļiņu Dieva un dvēseles nesot.

Lai vairojas laime cilvēku sirdīs,
Kad saprot, kas dārgums vislielākais,-
Tas cilvēks pats, kas daudz var un spēj,
Jo Dievs to par Zemes valdnieku licis
Un redzēt to sirdsgudru, skaistu viņš grib.
Viņš vēlas, lai Zeme kā brīnišķīgs dārzs
Būtu par oāzi Visumā plašā,
Lai augos, dzīvniekos, cilvēkā
Dievs savu brīnišķo atspulgu rastu
Un mīla vairs nebūtu ļaudīm par nastu!

Previous Entry  Next Entry