Vakar radījumā 'uz paklāja' dāmas ļoti centās iegūt atbildi - kā gan esot, ja ir tik 'neparasta' ikdiena? V.Š. cienīgi izvairījās.
Man arī liekas, ka atbildes uz šādu jautājumu nemaz nav, jo lai vai ko cilvēks darītu, un kā citi censtos apgalvot, ka viss jau kādreiz ir bijis - ir labi aizmirsts vecais, tā nekad nav. Ar katru cilvēku dzīve sākas, katrs pirmais solis joprojām tāds ir, lai cik daudzi pirms tam jau ir līdzīgus spēruši, katrai domai ir cēlonis, sajūtām iemesls. Līdzīgi brīdim, kad kāds apgalvo, ka mīl kādu/kaut ko, tas ir tikai vārds, kuru dzirdot mēs patiesībā neko nezinam par otra jūtām, jo šajā brīdī iedomājamies, ka otrs jūtas tā, kā mēs esam izjutuši mīlestību. Tieši tāpat mēs neko nezinām par citu ikdienišķo ikdienu.
Bet kopumā iespaids par sarunu bija nevis - 'viss izklausās pārāk pareizi', bet gan, kā jau brīžos, kad cenšas runāt pārāk vispārināti, lietas sāk izklausīties klišejiski un neīsti un, jo personīgāku kaut ko padara, jo pārsteidzošā kārtā vairāk cilvēku spēj tajā atrast arī daļu no sevis.
***