Tad nu lūk, vēl viens posms ir beidzies. Šeit gan klājās ļoti labi, tādēļ nepieķerties cilvēkiem bija neiespējami. Droši vien pāris turpmākās nedēļas ik pa brīdim iedomāšos, kā viņiem visiem iet. Jā, bija jau arī tādas dienas, kad naktī sapņoju par darbu un cik vēl daudz jāpaspēj, nogurums, bet tad jau zvanīja modinātājs un jādodas bija atkal. Arī par vietas neesamību tuvā nākotnē... hmm, laiks rādīs, bet zinu, satraukties par lietām, kuras nav manos spēkos mainīt, nav vērts. Sacienāju visus ar zemeņu-rabarberu kūku, lai jau saldākas šīs aukstās dienas.
***
Y. un T. ir precējušies jau kādus 6-7 gadus. Pirmā aizrautība un "atklāšanas" sajūsma ir garām, tomēr... ir nepieciešams tik ļoti maz - nelielas pārmaiņas ikdienā, mazie pārsteigumi un viss ir atgūts, gluži kā rozes, kas jāpatur mazliet ūdenī. Tad nu lūk, liels prieks par viņiem, jo V-dienā (vispār kaut kā aizmirsu par tādu) abi devās svinīgās vakariņās kādā nelielā restorānā netālu no Elizejas laukiem, mazā retro vietiņā, kur pie durvīm tika nofotografēti, pasniegti ziedi... pēc ilgāka brīža veltījuši laiku tikai sev. Bilde man ļoti patika (maza skice), jo viņi izskatās tiešām laimīgi.
***
Romatika un melanholija ir dīvaina kombinācija.