Virsraksts ir diezgan mānīgs, atvainojos par to, bet nosaukt ierakstu "grūtniecība un spēles" būtu vēl tālāk no patiesības.

Abas sadaļas patiesībā ir par sarunām. Pirmā risinājās šodien pasta nodaļā, kur kāda grūtniece acīmredzami vēlējās uzsākt sarunu. Plūsmai ļāvos,  jo daudz esmu domājusi par to, cik izolēti cilvēks jūtas tajā posmā, kad trūkst kontakta ar citiem 'pieaugušajiem' un lielā mērā dzīve jāpakārto kāda cita vajadzībām. Nav jau tā, ka tas kādreiz beidzas, bet par laimi mazais kādreiz iemācās runāt pretī. Man nebija, kur steigties un, redzot, cik viņa bija priecīga, pēc tās, saruna noteikti bija tā vērta, pat, ja tajā netika pateikts nekas būtisks. Lieta, par ko es priecājos, bija viņas pieņēmums, ka arī man varētu būt bērni, cilvēki, kuri mani pazīst, šādu pieņēmumu ar katru pazīšanas gadu izsaka arvien mazāk un mazāk.

Otra sadaļa, ko nosaucu par 'prāta spēlēm', bija mēneša ilgi 'centieni iepazīties' (virtuālā vidē), kuriem šodien pavisam atklāti pieliku punktu.
Racionāli tika sniegtas gandrīz visas gudras, pārdomātas atbildes, bet šķiet, kas traucēja visvairāk bija uzstādījums - kādēļ tu atbildi šādi? kādēļ tu atbildi līdzīgi man?  tev ir jābūt vairāk emocionālai...

Diemžēl es varu būt tikai es, ne sabiedrības vai indivīda iedomātais sievietes tēls.