15. - 17.09.2016.
Šoreiz darba ceļi aizveda uz Magdenburgu. Mazleit skumji, ka - kaut gan no lv devāmies diezgan daudzi, katram bija uzdots pašam meklēt biļetes un palikšanas vietu, pie tam dažādos laikos, līdz ar to sarunāt palikt vienu viet nebija vairs īsti iespējams, bet kopā tak vienmēr interesantāk un drošāk. Pārdomas brauciena laikā vēlreiz paspilgtināja, šo pēdējo 2 gadu laiku sajūtu - this is what grown ups are like  -  bet var arī citādāk, ko cenšos  paturēt prātā, sadarbojoties ar cilvēkiem.
Lidmašīna - Berlīne (vilciens) -Potsdama (vilciens) - Magdenburga - viesnīca - Magdenburga- Potsdama - Berlīne - Kauņa!!!!! - autobuss - Rīgas lidosta - ceļš mājup.
Par pašu tikšanos nav īsti, ko piebilst, kārtējo reizi palīdzēju Itāļiem ar internetu un vēl pāris sīkumiem.
Neko īpaši daudz no pilsētas šoreiz neredzēju, nebija arī saplānots, jo pavadīju tur tikai vienu dienu. Viesnīcas apkaime bija ļoti skaista un mierīga, atgādinot mūsu pašu pilsētu - vēstniecību rajonu. Ievēroju arī, ka vācieši daudz retāk prot angļu valodu, salīdzinot ar skandināvu valstīs dzīvojošajiem.

Paziņojums par aizslēgto lidostu Rīga, ko saņēmām esot jau ceļā uz to, radīja drīzāk bažas par cilvēkiem, kas bija citā lidmašīnā, nevis mūs pašus. Bijām jau tikuši līdz Rīgai, jo nosēšanās bija paredzēta ap 12.00, bet tā kā Berlīnē gaidījām jau 1.4h bija vēlāks, kad mūs sūtīja uz tuvāko lidostu - Kauņā. Visas ielidojušās lidmašīnas tika sašķirotas pēc nosēšānās laika, mūsējai paliekot  - otrajai rindā uz autobusiem. Tomēr lidostā gluži nejauši satiku kolēģi no Pārdaugavas, kas gaidīšanas 5h ievērojami saīsināja, pasaule ir maza! Kad autobuss beidzot ieradās, secinājām, ka vadītājs ir pieradis pie mazākiem gabarītiem, jo cenšoties izbraukt no lidostas stāvvietas - iebuktēja vienu mašīnu, četras reizes centās iebraukt "izbraukšanas" joslā un nolieca zīmi - "veiksmīgu ceļu", tādēļ ari pēc šī 40 min izbraukšanas- pasākuma - skanēja aplausi - beidzot bijām ceļā!
Man ļoti, ļoti nepatīk lidot un ceļot vienatnē, tomēr pēc šādas dienas, kas sākas 3.00 naktī, lai tiktu līdz Berlīnei, 23.00 mājās - vienīgās sajūtas bija prieks un atvieglojums.