Divas reizes aizvadītajā nedēļā sapnī redzeju, ka esmu daļa no ceļojoša cirka, 20. gadsimta sākumā un rūpējos par tā dzīvniekiem.
Pamostoties bija neliels apmulsums, bet daļa patiesības ir arī šajā sapnī.

Šoreiz darbs mani aizveda uz Milānu. Lidojot pāri Alpu kalniem, ar aizrautību vēroju - cik ļoti, ļoti zaļi-sniegoti ir šie kalni un apdzīvoti!
Viena mājiņa pie otras zaļā kalnu ielokā izskatījās gluži kā no pasaku grāmatas, kontrastam ar kalnu daļu, ko pārlido, dodoties uz Spāniju.

Ātrvilciens un metro, neilgā laika sprīdī, ieved pašā pilsētas sirdī, un bilde, ko var redzēt ^ ir tieši tas, ko ieraudzīsiet, izkāpjot pieturā "Duomo di Milano".
Šī ir viena no vecākajām katedrālēm, kuras celtniecība aizsākta 1396. gadā un ilgusi ap 600 gadu. Mainoties neskaitāmiem arhitektiem, kas
strādājuši pie tās, ir saprotams stilu sajaukums, ko O.Vailds ir aprakstījis : "The Cathedral is an awful failure. Outside the design is monstrous and inartistic".
Man tas nebūt netraucēja, izbaudīt dažādiem gadsimtiem raksturīgās detaļas.

Ņemot vērā politisko situāciju šobrīd Eiropā, katedrāle tiek apsargāta, pārmeklējot tūristu somas un vismaz 3 vietās būs jādodas cauri metālu detektoram,
bet arī šie piesardzības pasākumi likās gluži saprotami.



Muzejā pie katedrāles var apskatīt gan pašas ēkas elementus, kas atjaunošanas procesā ir aizstāti, gan katedrāles iekštelpas rotājošus artefaktus.



Lietus ūdens notekcaurules likās viens no skaistākajiem eksponātiem, iespējams tādēl, ka vairāk gotisks, nevis reliģisks.
Pie tam visiem izstādes eksponātiem varēja piekļūt ļoti, ļoti tuvu.



Atgādināja kādu latviešu dziesmu.





Šī ir viena no katedrālēm, kur iespējams nokļūt us paša jumta un vērot visu pilsētu.
Vairāku līmeņu arkādes ļāva izvēlēties līmeni, augstumu, kurā vēl joprojām var justies komfortabli, jo trepes ir šauras, stāvas gar pašu arku malu.

Iekštelpas, ar 300m augstajām velvēm ikvienam liks pavērsties augšup, ja ne reliģisku iemeslu vadītam, tad apbrīnojot - kā cilvēki spējuši ko tādu uzcelt.
Gadsimtu elpa un sajūtas, kas pārņem šajās senajās celtnēs ir neaprakstāmas.




Iekšpusē šos logus klāj krāšņas mozaīkas, bet manuprāt tie ir vienlīdz skaisti no abām pusēm.

Iepretim katedrālei atrodas Galleria Vittorio Emanuele




Fantastiski gaiša un skaista celtne, kas pārtapusi par iepirkšanās centru.

Apskatīju arī Milānas universitāti un tās apkārtnē esošas celtnes. Daudzējādā ziņā man šķita pilsēta nav nemaz tik atšķirīga no Rīgas.
Gan ielu platuma, sabiedriskā trasporta, visur esošo koku, krūmu un senatnīguma pieskaņas ziņā.

Viena no pilsētām, kuru vēlētos vēl kādu reizi dzīvē apciemot.