trokshnji aiz loga kaa jau parasti. mashiinas piebrauc un aizbrauc, cilveeki sasaucas, durvis noklaudz. iekshaa ir late night lullabies, three man in a boat un kompiic. shaados vakaros, kaut kaadaa nenosakaama miera iekshienee ir divi staavoklji - buut laimiigai vai skumt. to otro man negribas. apnicis. tam pirmajam iisti nespeeju ljauties. un taapeec laikam ir taada karaashanaas gaisaa. vieniigi ar ceriibu uz nolaishanos. tikai nez kaapeec man shkjiet, ka es tuvojos tam lidlaukam, uz kura saapiigs kritiens buus neizbeegams. bet gribas... ai, kaa gribas pacelties debesiis.
tumshaa, veesaa naktii iegremdeeties tumshaa, veesaa uudenii. shiis neguleetaas naktis - katrreiz atspirgstu no jauna.
nee, nebija man vakar gruuti ne draudzenes gjimenei paliidzeet, esot par liecinieku testamenta sastaadiishanai, ne maasiicai pankuukas uzcept un bebi paliidzeet nomazgaat. bet nu kaapeec jakjidaa? kaapeec ir veelme mani meegjinaat sadaliit reizinaataajos un peec tam kaartiigi salikt pa plauktinjiem? tas ir kaa - vienreiz nokjeera, tad nu tagad peec pilnas programmas?
skatiijos tavas bildes un apstaajos pie peedeejaas - tur ir taada izteikti 'mana' juura. mazliet nezheeliiga, mazliet skumja, mazliet mezhoniiga un nepraatiigi skaista un pievelkosha.
neredzu robezhu. t.i., redzu, bet tikai tad, kad jau paarkaapta. nu, nekas traks, bet cilveeki laikam nobiistas.
labi izskatiities - check
straadaat - check
eest jaanjogas, ko vakar pati salasiiju laukos - check
atskaitiities teetim par to, kaa aizbraucu uz riigu - check
smaidiit liidz ausiim - check
ak jaa. nav man, nav nekaa, ko dot. tikai kaut kaadi manis fragmenti, spontaani un saraustiiti.
pirmo reizi peec krietnaaka laika naacu uz darbu ar smaidu sejaa. sakraajies gruutums vakardien aizgaaja ar kriitosho zvaigzni un sputniku debesiis. nekad nevar saprast, kuraa briidii kaut kas savienojas, kaut kas noklikshkj un pa kaut kaadiem neredzamiem vadiem aiziet prom smagas domas, skumjas, ilgoshanaas un mulsums, bet atnaak vieglums un skaidriiba. un tad jau, pavisam veelu izveljoties no gultas, dushaa ir gan normaals uudens spiediens, gan kjirshi ledusskapii nav pavisam samaitaajushies. atnaak sms par to, ka shajaa pasaulee ir ieradies jauns muusu gjimenes loceklis; vakaraa mees iesim uz kino; mani, pieturaa staavot un pa telefonu runaajot, pamana un aizved uz uz darbu ar mashiinu; franchu kafejniicas svaigais kruasaans un melna kafija rokaa, tornju ielas atziimes - vispirms meitenes-kokleetaajas, tad tautumeita-kokleetaaja, tad jau arii vijolnieks un esmu atnaakusi uz darbu.
ak, tikai saglabaat sho sajuutu. sho skaidriibu un vieglumu. saglabaat, aizsleegt, lai nepazuud.
liidz vakardienai man bija bijushi 2 noziimiigi komplimenti. nu, taadi komplimenti, kas izteikti par man pashai ljoti svariigaam lietaam, taadaam, kas varbuut no malas nav taa uzreiz pamanaamas, bet kas man ir ljoti buutiski un ar ko es klusiibaa lepojos. diivainaa kaartaa komplimentu sniedzeeji neietilpst man visvistuvaako cilveeku lokaa. bet teikts tika no sirds un ar patiesu noveerteejumu. un vakarvakaraa, man nogurushai atsliigstot kreeslaa un taa starp citu sarunaajoties caur skype, sanjeemu arii 3. kaa tas tomeer speej pacelt noskanju. iedvesh kaut kaadu mazu paarlieciibu, ka viss ir ok, ka viss buus ok un ka... es tieshaam gribu gjimeni un beernus.
lovely morning. iipashi tad, kad beidzot esmu sataisiijusies, izgaajusi aaraa no dziivoklja, aizveerusi durvis un sapratusi, ka esmu aizmirsusi panjemt miskasti. iegaaju atpakalj dziivoklii, savaacu miskasti, kuraa izmetu veel pusi ledusskapja satura, izgaaju aaraa, aizsleedzu durvis, pagriezos, lai kaaptu lejup pa kaapneem, un ieraudziiju, ka aaraa iet cilveeks ar atveertu lietussargu. taatad mazliet liist. lietussargs maajaas. nolieku miskasti, lai kaarteejo reizi sleegtu valjaa durvis - un nekaa. atsleega iespruust pusceljaa, ne uz priekshu, ne atpakalj. nonjemos paaris minuutes, rezultaatu nekaadu. paskatos pulxtenii - devinji, taatad ir ceriiba, ka pat mans apaksheejais kaiminjsh vareetu buut saacis taisiities uz darbu. noeju staavu zemaak un klauveejos pie durviim. peec ilga klusuma durvis atver samiegojusies seja - vinjam atvaljinaajums. taatad, veixmiigi uzceelusi nelaimiigo cilveeku no gultas, es luudzu paliidziibu un vedu augshaa. raadot vinjam, kaa atsleega negriezhas, taa peekshnji pavisam vieglaam pagriezhas un es veixmiigi tieku atpakalj dziivoklii. atvainojos, pateicos, savaacu lietussargu, aizsleedzu durvis, savaacu miskasti, nokaapju lejaa, izeju aaraa - nekas neliist.
klik klik papeezhi uz mitra asfalta. tad, kad shkjiet, ka esmu kljuvusi gandriiz pashpietiekama, solji peekshnji tik vientulji.
ja es shobriid vareetu izveeleeties kaadu vietu/noskanju/izskatu, tad es buutu cardigans beibes vietaa tai klipaa losing my favorite game.
es nesuudzos par karstumu. man patiik, es uzsuucu visu sho sauli, jo es jau tagad zinu, kaa ilgoshos peec taa visa ziemas slapjdranjkjii. tikai blakusapstaaklji nav forshi - ieshana uz darbu vai iekaapshana paarpildiitaa sabiedriskajaa transportaa. lai gan, protams, tas viss aizmirstaas, kad siltaa vakaraa seedi daarzaa un eed. aukstu gaspacho, klaat piekozhot tikko no kraasns izvilktas bruchettas. mazliet veelaak - siltie salaati ar toskaanas saulee kalteetiem tomaatiem, papriku, fetas sieru un veel kaut kaaddaam sastaavdaljaam. tomaati ar mocarellu un svaigu baziliku. zemenju saldais ar no mascarpones pagatavotu kreemu. atdzeseets toskaanas baltviins. woodbridge zinfandelis, rozaa. uz vietas pagatavots, atspirdzinoshs citronu dzeeriens. draugi, divi mazulji, diivaanshuupoles vienaa daarza stuurii, mazi furbola vaarti otraa. ziemu vajaddzeetu aizliegt.
peec vakardienas eiforijas ir iestaajies bezspeeks. un tagad arii mazliet skumji.
protams, protams, nekur no sevis neaizbeegsi. ja ne citaadi, tad vismaz sapnji atgaadinaas.
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)