tā vien kārojas kā visus mīļot un ļauties pašai tikt saburzītai un sabužinātai. lapu piebērtās ietves šodien galīgi izmirkušas, smaržo notekās sasēdušies kastaņi un pret logiem nepārtrauti glaužas lietus lāsītes. vēji pa varītēm cenšas ielauzties siltos dzīvokļos un malkot rudens tējas, savukārt manis pašas dvēselīte par varītēm grib izlavīties laukā, aizskriet līdz pilsētas bāriņam ar daudz dzīvām mūzikām un ar vieglu smaidu sejā tikpat viegli šūpināt pleciņus, kad ģitāriņas dzied dziesmas par banānu pankūkām. es tik dikti tad ņaudētu, murrātu un mīlīgi ar nadziņiem ieķertos biezos džemperīšos.

melns un brūns šeit un tur, neprātīgu ballīšu un kārtīga studiju darba balanss, tumškoka grīdas, kumodes, padomju laiku sekcijas ar kristāla glāzēm un konjaka pudelēm aiz stikla, puķainas kleitas, akordeoni un dziesmas to izpildījumā, austrumeiropas drūmais šarms, virkne 20. gs fotoaparātu, krāsainu, milzīgu lapu un kastaņu piebērtas ietves, dienām ilgi lietuslāšu glāsti gar logiem, piparmētru cigaretes mēbeļu pārbīdīšanas starpbrīžos, apskāvieni un puiku sabužināti mati, kaķēni, brūnie un baltie lāči, brieži un lapsiņas, saburzītas zīmītes kabatās, melleņu smaržas, faux fur mētelīši un šokolādes konfekšu kārbas.