7. oktobra pēcpusdienā. atvasara.
tajaa dienaa atverot mājas durvis skatam pavērās zelta rudens un mans skaties paceļas pie koka- visvientuļākais bērzs kādu es zinu.
tātad pāris gadus tas ir mans vistuvākais koks, uz kuru lūkoties pēc iedvesmas, lai saklausītu vēl neesošas poēmas soļus. it īpaši rudeņos, kad koki ar savām krāšņajām lapotnēm dod atvadu mājienus prom lidojošiem gājputniem un pārtop par melanholisku patvērumu parastiem putniem.
un mūsu mazais namiņš pastāv te pat blakus iemūžinātajam kokam no digitālas foto atklātnes.
mēs dzīvojam tuvumā debesskrāpējošam bērzam, kas ziemā pārvēršas par mirdzošu kristāla pili vārnām. koks apaudzis ar lāstekām un sniegpārslām, it kā visus slepeni vērotu, ar savām vārnu acīm, lūk šeit mēs ņemam talkā bērza tāsi, lai iekurinātu krāsni.
jā, bērzs ir svarīgs. bērzs ziemā ir izcils piemineklis ledus karalienei. atceroties šo koku pirms gada, tas tāds noteikti bija.

šajā foto man kļuva svarīga tā nostaļģiskā nokrāsa, kas lūdz pakavēties atmiņās par vasaru. liekas vasara vēl vakar bija te pat līdzās, klusi iezogas ilgas pēc piedzīvojumiem savvaļā varbūt kaut kur brīvībā, varbūt esam krātiņā, šļupst kaut kas apziņā..
neviļus sāku apdomāt dabas motīvus un varenību. dabā viss notiek ļoti pragmātiski. daba mūžīgi par visiem parūpējas.
pienāk laiks un daba ietērpj manu bērzu brīnišķīgos medus kristālos un pēc tam atnāk vējš paņem visu skaistumu pie sevis kaut kur noplēš nost, prom no acīm un pārvērš rūsā. paiet laiks un rudens krāšņums saberzts putekļos.. tas nekas.

tas nekas, pasaule ir dzimusi no putekļiem. pasaule pamatos sastāv no putekļiem arī tagad.
putekļi nav nekas un putekļi būs viss. ir brīži kad koks kļūst par mūzu. un jārada kaut kas no nekā.