7. oktobra pēcpusdienā. atvasara.
tajaa dienaa atverot mājas durvis skatam pavērās zelta rudens un mans skaties paceļas pie koka- visvientuļākais bērzs kādu es zinu.
tātad pāris gadus tas ir mans vistuvākais koks, uz kuru lūkoties pēc iedvesmas, lai saklausītu vēl neesošas poēmas soļus. it īpaši rudeņos, kad koki ar savām krāšņajām lapotnēm dod atvadu mājienus prom lidojošiem gājputniem un pārtop par melanholisku patvērumu parastiem putniem.
un mūsu mazais namiņš pastāv te pat blakus iemūžinātajam kokam no digitālas foto atklātnes.
mēs dzīvojam tuvumā debesskrāpējošam bērzam, kas ziemā pārvēršas par mirdzošu kristāla pili vārnām. koks apaudzis ar lāstekām un sniegpārslām, it kā visus slepeni vērotu, ar savām vārnu acīm, lūk šeit mēs ņemam talkā bērza tāsi, lai iekurinātu krāsni.
jā, bērzs ir svarīgs. bērzs ziemā ir izcils piemineklis ledus karalienei. atceroties šo koku pirms gada, tas tāds noteikti bija.

šajā foto man kļuva svarīga tā nostaļģiskā nokrāsa, kas lūdz pakavēties atmiņās par vasaru. liekas vasara vēl vakar bija te pat līdzās, klusi iezogas ilgas pēc piedzīvojumiem savvaļā varbūt kaut kur brīvībā, varbūt esam krātiņā, šļupst kaut kas apziņā..
neviļus sāku apdomāt dabas motīvus un varenību. dabā viss notiek ļoti pragmātiski. daba mūžīgi par visiem parūpējas.
pienāk laiks un daba ietērpj manu bērzu brīnišķīgos medus kristālos un pēc tam atnāk vējš paņem visu skaistumu pie sevis kaut kur noplēš nost, prom no acīm un pārvērš rūsā. paiet laiks un rudens krāšņums saberzts putekļos.. tas nekas.

tas nekas, pasaule ir dzimusi no putekļiem. pasaule pamatos sastāv no putekļiem arī tagad.
putekļi nav nekas un putekļi būs viss. ir brīži kad koks kļūst par mūzu. un jārada kaut kas no nekā.

vai būsi šodien pusdienās? kā vienmēr

Vienā no visjaukākajām pēcpusdienām viņš nogūlies savā istabā, kā tropiskā nometnē, kaut kur dziļi ziemā, apsedzas ar segu. Līdz ar miegu viss pārvēršas kā slidena upe. Istabas sienas. Noslienātās, zilganās sienas okeāna krāsā, liek domāt, ka šī vieta ir pasaules mierīgākais templis. Visapkārt vijas lieliska augsne sapņiem un komplimentiem. Šiem purpura sapņiem par bērnības ziedošām pilīm, hipnotiskām notīm, dimantiem, ceļojumiem pāri lavandu laukiem, zem duļķaina ūdens, tālāk zem akmeņiem un fantastiskiem dūraiņu ornamentiem.
Kaut kur pašā ziems vidū, bet varbūt citā pēcpusdienā sapņos cīnos ar sevi, kā reibstu tā dievinu, vairs neskrienu, es redzu, mēs sastāvam no šķidrumiem, nopietniem strāvojumiem, slepenām identitātēm, sarežģītiem mezgliem, noturīgām smaržvielām, kauliem un audumiem uz pelēkiem foniem, purpura acīm. Mēs varētu viens otru apēst, kā dzīvnieku veikalā. Pieskarties aukstiem pirkstgaliem. Saritināties krūškurvja iedobēs. Atvērties un Glabāt milzīgu prieku, ja paveiksies.
Es sailgojos ļoti pēkšņi. It kā dzeltena saule pavīd caur aizskariem, zāles stiebriņiem, vecām zilām debesīm. Kaut kur starp šodienu, vasaru un viņa purpura sapņiem. Šie sapņi kā smalki aizskari mīl karāties logos. Tie noritinās pār mani kā smags paklājs, kas negrib rītausmu. Esmu apsegusies un vēl saldi guļu. Es meklēju deserta karotes un salkanu krēmu pret saules apdegumiem, es zinu nākamo krāsu, kuru apēst, kaut ko saulainu, varbūt skābu. Tas ir viņa cidoniju dzeltenais mersedess! Kā pēdējais kadrs bez analīzes.
Atveru acis, aplaizu lūpas un ar kājām aizskaru vēso parketa grīdu kā deju zālē. Esmu uz gultas malas savā istabā. Nožāvājos- tas ir kā garlaicīgs žests, kad ķermenim trūkst skābekļa, pie tam- tas ir lipīgi. Lūdzu neslīdi tik ātri.. Ap mani līst okeāna sienas, tik aukstas kā jūra martā. Man saraujas nervu gali. Un es zinu, tev sniegs līdz palodzei. Būsim viltīgi. Mēs kādreiz sadosimies rokās.
Es tevi gaidu.

zem alter ego miss:stress x
17. okt 2009

kas ir mana teritorija - kas ir manas saknes? es vareetu iet visur un tas ir par daudz. man nekad nebuus vietas, it kaa man pietruuktu praata.
vieniigi, tad kad esmu paaraak dzilji, lai ievilktu naakamo elpu, pasaulei vajag mani iegruust mazliet veel dziljaak shkjietamaa bezdibenii, lai peec tam man pasniegtu roku. man pashai nekas nebuus pat jaadara, es zinu ka taa roka tiks pasniegta un man bez shaubaam jaaguust kaada maaciiba, jo tas ir mans apzinjas labirints apaudzeets ar smalkaam megjiineem.
es vienmeer pieprasu uzmaniibu, tiiri neapzinaati. kad to sanjemu, tad nezinu ko izdariit. cik briinishkjiigi beernishkgjiigi.
es nekam neticu, es noliedzu, man nav nekaa sveeta, arii tajaa dienaa, kad atnaaks anubiss un apeediis sauli. vinjsh buus muus beidzot atradis. paarmjneemis muusu miesas un pat augstaakos praatus.. vinjsh teiks taa uz muuzhiigiem laikiem. peec tam kaads buus varonis, kaads ar asu meeli. vinjsh atdos sauli, lai beidzot mees vareetu kaadu dievinaat ar prieciigaam muteem. peec tam mums buus ljoti labi. bet man joprojaam buus tie pashi ragi.

feather to fire, fire to blood, blood to bone, bone to marrow, marrow to ashes,
ashes to snow..

njem manu mashiinu. brauc uz federaalo iecirkni
-tu tachu  pie taa esi pieradis,


man tepat kaut kur jaabuut.. :






labu nakti: miegus&sapnjus.