kukainīts pupuķīts bubuks Kukainītim pirms kāda brīža apritēja trīs mēneši un mums iet labi. Ēēē, nu, ok, šeit man pirmo reizi mūžā jāizmanto tas riebīgais izteiciens - pa lielam mums iet labi. Lielajā, kopējā plānā mums iet lieliski, brīnišķīgi, ļoti, ļoti labi. Betē tas nebūt nenozīmē, ka mums iet viegli, nea.
Reizi mēnesī - pupuķīša dzimšanas datumā - es gatavoju kūku, svētku kūku, un nofotografēju savu bērniņu pie mūsu galda spēļu plaukta, konkrētā vietā. Tā es krāju bildītes, ko pēc tam varēsim aplūkot, lai redzētu, kā viņš gada laikā izaudzis - un to ļoti labi varēs redzēt mērogā pret Ticket to Ride, Shadows Over Camelot un Mystery of the Abbey kastēm. Bet tā kūkas gatavošana pretty much ir vienīgā konstante, vienīgais neobligātais process, ko es par visām varītēm vēlos izdarīt. Jo mans laiks lielākoties nepieder man pašai un arī mans ķermenis tā pavisam īsti ne. Tā nu reizēm nākas grūti izdabūt tos kūkas mirkļus, bet es to tomēr daru un izdaru, es sasveru sastāvdaļas iepriekš, salieku pa kastītēm, es izlasu visu internetu ar padomiem un dienās, kad
lidlauks pārāk tāls jāgatavo kūka, es tam pievēršos ar senāk nepieredzētu spēju koncentrēties un (sadarbībā ar jauno cepeškrāsni) man izdodas uzveidot ko tādu, kam agrāk es nebūtu uzdrošinājusies ķerties klāt. Es pusi mēneša izvēlos recepti, kam noteikti ir jābūt kam izaicinošam, jaunam, sagatavojos un daru. Līdz šim mēs esam svinējuši ar mini pavlovām ar citronu krēmu, makarūniem un brūkleņu un baltās šokolādes musa kūku. Neviens no šiem nebija perfekts, ne tuvu! Bet tie visi bija gardi un izpildīja savu galveno funkciju - ļāva man justies kā atsevišķam, funkcionējošam vienumam.
Es negaužos, galīgi nē, man ir lielisks, brīnišķīgs bērniņš un izcils vīrs, man ir laiks visam kam. Bērns naktīs guļ ļoti pamatīgi, es esmu izgulējusies un lielākoties mēs ar visu tiekam galā labi, un es esmu patiešām laimīga (lai arī diezgan bieži iedzenu pati sevi nevajadzīgos stresos). Tai pat laikā trešais mēnesis bija pagrūts.
( Uzmanīgi, šeit detalizēti runā Māmiņu klubs. )