Wind of changes Es tagad esmu tā dāmīte, kas birojā strādā plānā blūzītē. Pavasara kurpes es sāku nēsāt jau pašā marta sākumā, bet biezo jaku pirmoreiz uzvilku kad? 2. janvārī laikam. Un viss tāpēc, ka vairs nebraucu ar vilcienu.
Nekas nenāk par velti, though, izlasīto grāmatu skaits ir samazinājies tik dramatiski, ka vairs pat dvēsele nesāp. Es nekad vilcienbraukāšanu uz Rīgu nebiju uzskatījusi par milzu neērtību - es varēju gulēt, daudz lasīt grāmatas un reizēm pat tajā visā atrast kādu jautrību (man tak pat bija savs
tags vilcienstāstiem cibā). Bet tas nemainīja to, ka es kādus septiņus gadus katru dienu no Jelgavas braucu uz darbu Rīgā, bija jāceļas agri, bija jābrien uz staciju, bija jābrien pa Rīgu, bija jāpavada daudz, daudz laika ceļā. Un tagad, kad esmu pilntiesīgi nobraukusi uz darbu ar mašīnu gandrīz gadu, es varu teikt, ka mašīnbraukšana ir daudz ērtāka. :) (Saistību atruna - tagad mans ikdienas maršruts sastāv no mazāk nekā 20 minūšu brauciena pa šoseju, nav Rīgas, nav sastrēgumu, un vienīgā neērtība var būt gaidīšana pie vilciena pārbrauktuves.) Es braucu, kad es gribu, man ir silti un labi, es mašīnā trenēju zviedru valodu audiokursā un, jā, nēsāju plānas drēbes un man vairs nekad nav slapjas, sabristas kājas. Pirmā mašīnziema pret mani bija ļoti saudzīga - kopā bija tikai kādas divas, trīs dienas, kad braukšana bija sniega apgrūtināta, nu, un vēl kad man beidzās tuvā gaisma un braucu ar avārijas gaismām, bet tas ir nieki. Tas, protams, ir dārgāk, kāda runa. Bet ai, cik dzīves kvalitāte uzlabojas. Kas to būtu domājis. Jo, kā jau teicu, man vilcienbraukšana nešķita nekādas šausmīgas šausmas. Nu, un pļēgurošana Rīgā pretty much vienmēr bija ar vilcienlaika limitu.