nomods nav nekāds vārds

In the cold light of morning
Vakar no rīta es ēdu brīnumgardus kruasānus Bīriņu pils restorānā un peldējos baseinā, un vēros uz daiļām sniegpārslām caur vitrāžotiem logiem [meli, caur vitrāžām sniegu neredz], un pēcāk tekalēju pa siltu, siltu grīdu, un frankly, my dears, didn't give a damn par šļūdoni ārā. Mēs esam sākuši aktīvi tērēt kāzās un lielajās dzimšanas dienās sadāvinātās dāvanu kartes un, izretinot pasākumus ik pa divi nedēļi, ziema skrien prom brēkdama. Mēs jau bijām uz Dinamo un uz viesu namu ar saunām un vēl mums būs jāšauj māla baloži, jāiet uz Kaļķu vārtiem, uz Vakariņām tumsā un uz kokosriekstu masāžu [godinot Maurīciju].
Bet citādi, ai, cik lietu var iepaspēt vienā nedēļas nogalē, ai, cik lietu! Brīnišķi ir aizbraukt uz tehnisko apskati sestdiensdienā minūtes 20 pirms darbalaika beigām, un tur neviena nav! Neviena, neviena ne mašīnu rindā, ne pie kases, tikai īgns tāds tehniskais darbinieks [domāju gan, laiks pretīgs un darbs tūlīt beigsies, bet velkas te vēl visādi], kurš, iespējams, ir leģendām apvītais nejaukais vecis, par ko mani pat friziere brīdināja - viņa piekasīguma dēļ apskati te iziet esot daudz grūtāk nekā citviet. Tā nu viņš arī tehnizēja manu daiļo auto un Nebija Laipns. Tie tie jaunie noteikumi laikam, ka jāpārbauda dažas lietas vairāk nekā senāk, un tāpēc viņš nelikās taču mierā un turpināja jandalēt to mašīnu daudz ilgāk, nekā man šķita piedienīgi. Viss tāds ai bažu bažu, pakratīsim vēl te, pamērīsim protektorus arī un kapotu atvērsiet, lūdzu? Es stāvu tāda bāla tur un raustīgi domāju, kad tad viņš to rokas bremzi kacinās, man rokas bremze niķīga, reizēm neslēdzas ārā, iekams es to podziņu mīļi nenoglāstu, bet neko, tā uzvedās brīnišķīgi un nostrādāja bez problēmām. Bet viņš tak turpināja māžoties vēl daudz un ilgi un visu laiku ar tādu 'fui pē' izteiksmi sejā. Tak neko, pašās beigās pasmaidīja un pateica, ka nav atradis ne vismazāko vainu. Es tādā neticībā aizbraucu atpakaļ līdz servisam, kur man pirms pusstundas bija beiguši mainīt bremžu klučus, un iedāvāju puišiem Rafaello kasti. Ko viņi ar Rafaello darīs, nezinu. ;)
Un mēs bijām vēl vienos viesos un spēlējām spēles, un es uztaisīju

karmenas ieteikto saldo kartupeļu krēmzupu un tunča salātus brokastīm, un ieliku pēdējo no Valentīndienas palikušo rozi ļoti skaistā Jim Beam pudelē, jutos ārkārtīgi mākslinieciska un apmierināta ar sevi, smēju vien.
Pēc tādām izdarībām šorīt necik negribējās vienkārši tāpatās iet uz darbu, tāpēc es kādu trešo reizi gadsimtā parastā darba dienā ne vasarā uzvilku kleitu un, zinkāir, tā bija kļūda, bija jāvelk termopleznas.