The Golden Days of Languaging Runājot par Ziemassvētkiem, tātad, dzīve, protams, ir skaista un laba, bet man reizēm vai līdz sāpēm pietrūkst gudras runāšanas par valodām un pat Ziemassvētku dziesmiņas man galvā izraisa aizraujošas pārrunas ar sevi par vienīgo no lingvotēmām, ko var darīt jebkurš, jānudien, sēžot atzveltnes krēslā un teoretizējot par vārdu izcelsmi, un atrodot dažnedažādus dārgumus visvisādās valodās.
Tā nu es no rītiem eju uz darbu un prātoju par Rūdolfu - to, kas ziemeļbriedis. Kā tāds mazs, matains rūķis es tuntuļoju pa ielu un prātā pārcilāju un glāstu savus zelta gabaliņus, piemēram, Rūdolfa sarkano degunu. Sak, kas tur tāds, sarkans deguns, nu un, mums te pilns tādu īpatņu, ne tikai ar sarkaniem deguniem, bet lillā arī. Betbetbetbet Rūdolfa deguns zviedriski ir [aizrautīgi palecas] Rudolf med röda mulen! Burtiski - Rūdolfs ar sarkano purniņu, bet izklausās taču pēc mūļa, vai ne? Nu, tā, kas ir mūlis, purns, roža, prasās pēc ķieģeļa. [Ne jau Rūdolfam.] Jajajā, un tā es eju un kombinēju, un kros-referencēju valodas, un makšķerēju atmiņā senlaikos apgūtās gudrības par to, kāpēc Rūdolfa purniņš latviski tiešām ir mūlis.
( Nu stāsti arī, ja tev tik ļoti gribas. )