Pie iepriekšējās darbavietas man bija bibliotēka. Parasta mikrorajona bibliotēka, kas man bija lieliska iespēja dabūt grāmatas. Braukājot vilcienos, grāmatu nepieciešamība ir vēl jo lielāka, saproties. Tad nu es tur gāju vismaz reizi nedēļā vai divās, salasījos krietnu kaudzi ar visādām lubenēm un dažu nopietnāku grāmatu sirdsapziņas nomierināšanai, un jutos laimīga. Nomainot darbu, bibliotēkas cilvēcīgā attālumā no darba vairs nebija. Zinkā, lai cik ļoti man gribētos grāmatas, es pazīstu sevi un zinu, ka, aizejot uz, piemēram, JZB, es tās grāmatas tur ilgi nesaņemšos nodot un nāksies maksāt sodu. Tāpēc es izlēmu, ka varu taču iet uz svešvalodu bibliotēku Kongresu namā. Tur es varētu mēģināt izskriet cauri parkam pusdienpārtraukumā. Kamēr lēmu un domāju, svešvalodu bibliotēka paziņoja, ka vairs grāmatas uz mājām/vilcieniem neizsniedz un ka vispār pēc kāda laiciņa pārceļas uz citurieni. Vai ne. Ritīgi sabēdājos.
Es varu lasīt tikai Ievas mājas, virtuves un Vollesa stāstus, kuru man mājās ir pilna
pakaļa, nē, bet plaukts. Bet es taču jūtu, ka pēc kāda laika man gribas tieši to dažādību un izvēles iespēju, un visus tos draņķīšus, ko es lasu un pārlasu vēlreiz. Jau ieiešana bibliotēkā vien
( Atkal weiter )