nomods nav nekāds vārds
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Thursday, January 13th, 2011
| Time |
Event |
| 9:57a |
Barikādes
Barikāžu laikā es dzīvoju pašā Rīgas centrā - turpat pie viesnīcas "Latvija". Man tolaik bija kādi pieci gadi un visas atmiņas, kas saistās ar konkrēto periodu, ir ļoti epizodiskas, nav tāda vienota laika plūduma, tāpat kā nav [nu, ok, nebija] sajēgas par to, kas notiek. Zināms bija tikai tas, ka notiek kaut kas nelabs un ka tas, iespējams, saistīts ar krieviem. Notikumi, ko es atceros, kad tiek pieminētas barikādes, varbūt pat nav tieši saistīti ar tām konkrētajām dienām, bet manā apziņā tas viss ir savijies tik cieši kopā, ka atšķirt vairs nemaz nevaru.
1. Bija diena, ka oma ar opi aizgāja skatīties, kā zāģē nost Ļeņinu. Es tikmēr tupēju mājās un briesmoti baidījos un domāju. Bail bija, jo šķita, ka tas nudien ir bīstams pasākums, bet domāju par to, kā nu tas var būt - ies ar zāģi un zāģēs nost? Jo vienīgais zāģis, ko es zināju, bija visprastākais rokas zāģis. Un cik tādu zāģu vajag, lai nogāztu pieminekli? Un kā zāģē tad, kad jau tiek līdz pieminekļa vidum?
2. Tad bija diena, kad lija lietus. Tāds smags, nomācošs lietus, un man, kā jau tas bērnībā bieži gadījās, līdz iemācījos lasīt, bija ļoti garlaicīgi. Visam šitam par spīti mamma vēl aizgāja prom uz veikalu un es, jūtot taču, ka ārā var būt kas bīstams, sēdēju uz palodzes, blenzu lietū un dikti baiļojos par mammu. Bet mamma, protams, tomēr atnāca mājās.
3. No paša barikāžu laika atceros vien to, ka pieaugušie nepārtraukti klausījās radio.
4. Barikādes beidzās un man tas nozīmēja, ka beidzot var atkal doties pastaigā uz Pīļuparku [tā es tolaik dēvēju Bastejkalnu]. Dodoties turp pa ierasto ceļu, kas veda caur Planetārija parku [mūsdienu Esplanādi] un gar viesnīcu "Rīdzene", ēkās daudzviet varēja redzēt ložu caurumus, ko pēc kāda laika aizkleksēja ar kaut kādu ķausi, kas pēc krāsas ļoti atšķīrās no māju normālā apmetuma.
5. Un tad kaut kad tieši pa Dzirnavu ielu prom no Latvijas devās krievu tanki. Pie loga netiku, pašus tankus neredzēju, tikai dzirdēju, bet pieaugušie gan drūzmējās pie logiem. Man bija ļoti, nu tiešām ļoti bail. Vēl ilgi manu bērnību apēnoja bailes, ka krievi var nākt atpakaļ. | | 10:38p |
"Nāc, bagāta Laidenīte, Atlaid man brūtgāniņu! Ja laid jaunu, tad laid skaistu, Ja laid vecu, tad bagātu." Ne jau man, ja, es te tikai spriedelēju savā nodabā. Izrādās, 2. jūlijā ir Laidene [šitādas lietas uzzina, ja lasa vecus Mūsmāju žurnālus, un es to daru ļoti labprāt]. Laidene ir tāda vasarsvidus tirgus diena, kad ļaudis atpūtās, braukāja pa tirgiem un, protams, cerējās, jo kad tad citādi kādu tīkamu staltbriedi, nē, bet dzīvesbiedru atradīs. Tam par godu arī konkrētā tautasdziesma - jo Laidene bija iespēja satikt precinieku. Bet nu man jau šitais ievērības cienīgs šķita tikai tāpēc, ka padomāju - re, kā, cik tās latvju meitas tomēr pragmatiskas bijušas. Bet es tak pavisam par ko citu. Par žurnālu, ko lasīju vilcienā, un Laideni iedomājos tāpēc, ka vēlējos paust savu sašutumu par to, kāda ir mana mājejamā taciņa - visa bez cieta pamata tāda, vienos grubuļos, tāda kā to dīvaino slēpotāju trase, kas, traucoties lejup no kalna, baismi kratās pa kkādu mākslīgi izdangātu segumu un sauc to par sportu. Nu, jā, un es tur eju visa tāda tikko no friziera, mati plīvo, ausīs skan... ( Tālāk, ja ) |
|