Lai arī dažreiz Paula Timrota izteikumiem nepiekrītu, vēlētos citēt dažus viņa izteikumus par fotoradariem Latvijā no intervijas šīsnedēļas „Sestdienā”(izcēlums mans).

Visās normālās valstīs braucējiem tiek izsniegtas fotoradaru kartes; ja kaut kas mainās un radari tiek novietoti citur, kartes atjauno. Tev ir tiesības zināt!
Lielākā bēda ar fotoradariem ir tā, ka viss notiek tā noslēpumaini. Kur ir karte? Pēc līguma jau 1. oktobrī bija jābūt gan kartēm, gan uzstādītām visām zīmēm.
...
Un kas ir tie speciālisti, kuri izdomāja, kur likt radarus? Ar ko viņi apspriedās, pēc kādiem principiem izlika? Neviens to nesaka! Kur viņi ir? Lai nāk šurp! Būtu taču jāapspriežas ar sabiedrību! Kāpēc policijas preses konferencē par radariem atļaujas rādīt uz papīra lapas izkopētu melnbaltu karti, kurā visi vietu nosaukumi Latvijā ir krievu valodā? Kur viņi darbā datorā vispār atrod karti krievu valodā? Kur viņi dzīvo?
...
Mums stāv radari, nopirkti par entajiem tūkstošiem, un turpat ir bedre, kurā vari pazaudēt riepu par 200 latiem. Kāpēc līniju nevar novilkt, bet var nopirkt fotoradaru? Kāpēc bedri nevar aiztaisīt, kāpēc ziemā nevar notīrīt sniegu, bet var nopirkt tās kastes? Tas nav loģiski. Ir tik tizlas zīmes, tik jocīgas norādes, tik dīvaina inženierbūve... Mums liek spēlēt basketbolu uz sajātas parketa grīdas ar neuzzīmētu zonu, vienā pusē grozs, otrā - futbola vārti! Cilvēku apzinīgums jau ir tuvu maksimumam, varbūt vajadzētu beidzot uzzīmēt arī ceļu?

Cerams, ka viņs, kā žurnālists, šo tēmu tā vienkārši neaizmirsīs un, pie izdevības, paspīdzinās CP vadību.