Atcerējos, ka aizmirsu ierakstīt par savu brīvdienu braucienu.
Neizprotamu iemeslu pēc brīvdienās aizminos līdz Iļģuciemam, kur aizvadītas manas bērnības dienas no bērnudārza līdz pat 2. klasei.

Braucot cauri Grīvas masīvam, kuram ir unikāla māju numerācija(ir māja nr. 11 ar veseliem, ja nekļūdos, 34 korpusiem - varētu būt katra operatīvā transportlīdzekļa vadītāja "sapnis"), konstatēju, ka pa lielam nekas nav mainījies, tikai visi attālumi nedaudz samazinājušies.

Izbraucis cauri Grīvas masīvam, nonācu bijušās mājas pagalmā, kurš gan nedaudz pa šiem gadiem samazinājies uz tuvējās privātmājas izplešanās rēķina. Šeit(Saulgožu 27) puslokā uzceltas 5 9-stāvu 119. sērijas paneļu mājas(praktiski visas pārējās apkārtējās mājas ir 5-stāvu un ķieģeļenes).
Manā laikā 5. māja bija tikai iesākta, pie tam periodiski tur nekas nenotika. Rezultātā mūsu pagalma puišeļu bars to iekļāva savās spēļu aktivitātēs. Bija jautri...
Šiem pagalma puišeļiem, kuri lielākoties bija krievvalodīgie, jāsaka liels paldies par iespēju tik mazā vecumā apgūt krievu valodas pamatus, kuri vēlāk tika nostiprināti skolā.

Pēc tam pārbraucu pāri Buļļu ielai.
Uz kalniņa, kurš atradās aiz veikala, un tika izmantots ziemas prieku baudīšanai, nekustamā īpašuma buma laikā uzslieta daudzstāvu māja. Pats kalniņš pēc šodienas mēriem gan tāds maziņš izskatījās, bet bērnībā bija baigi labs.
Nobraucu gar manu bijušo bērnudārzu, kurš atrodas pa ceļam uz Iļģuciema vidusskolu(manā laikā Rīgas 58. vidusskola). Skolas apkārtne arī saglabājusies +/- tāda, kādu to atceros, tikai dažviet var manīt, ka laika zobs grauž betona plāksnes, kuras netiek atjaunotas.

Tālāk brauciens gar bijušo kino "Ilga" uz Buļļu ielas apļa pusi un aplī pagrieziens pa kreisi, lai varētu izbraukt cauri Dzegužkalnam un pēc tam lēnā garā atgriezties Ziepniekkalnā.