Nuko, dūdas, vai mēs jau dzīvojam postmodernistiskā sabiedrībā vai arī vēl baudām to privilēģiju nezaudēt savu individualitāti un nepakļauties tādai kā masu psihozei? Īsti nevaru izdomāt, kā tad ir, jo ASV viņi it kā jau esot sasnieguši šo attīstības slieksni. Tik traki jau ar mums vēl nav, bet, cik tad īsti labi mums ir?
UPD: Šitais ir tāds neliels D-P tam visam. Lai skaidrāks skats.
Postmodernas sabiedrības iezīmes
Sociālais konstruktīvisms. Nozīme, morāle un patiesība reāli nepastāv - tās drīzāk ir konstruējusi sabiedrība.
Kultūras determinisms. Indivīdus pilnībā veido kultūras spēki - jo sevišķi valoda, kas nosaka, ko varam domāt, un tā iemāna mūs "valodas cietumā".
Atteikšanās no personīgās identitātes. Cilveki pastāv galvenokārt kā grupu locekļi. Pats amerikāniskais individuālisma fenomens ar tam raksturīgajām vidusšķiras neatkarības un introspekcijas vērtībām ir Amerikas kultūras kostrukcija, tomēr tā paliek tikai ilūzija. Identitāte, pirmkārt, ir kolektīva.
Atteikšanās no humānisma. Vērtības, kas uzsver cilvēku jauradi, autonomiju un prioritāti netiek atzītas. Universāla cilvēciskuma nav, jo katru kultūru veido sava realitāte. Tradicionālās humānistiskās vērtības ir izslēgšana, apspiešana un noziegumi pret dabisko vidi. Grupām ir jādod iespēja aizstāvēt savas vērtības un ieņemt vietu citu planētas sugu vidū.
Transcendentā noliegums. Absolūtu patiesību nav. Pat ja tādas būtu, mēs tām nespētu piekļūt, jo esam piesaistīti savai kultūrai un ieslodzīti valodā.
Varas vienkāršošana. Visas institūcijas, visas cilvēku attiecības, visas morālās vērtības un viss cilvēka radītais - no mākslas darbiem līdz reliģiskām ideoloģijām - ir primitīvas varaskāres izpausmes un maskas.
Atteikšanās no saprāta. Saprāts un dziņa objektivizēt patiesību ir kultūras varas iluzoras maskas. Autentiskums un piepildījums rodas, iekļaujoties lielākā grupā, atbrīvojot savas dabiskās dziņas, tādas kā neviltotas emocijas un seksualitāte, kultivējot subjektivitāti un attīstot pilnīgu atvērtību eksistencei, neuzspiežot dzīvei nekādu kārtību.
Pastāvošās iekārtas revolucionāra kritika. Modernā sabiedrība ar tai raksturīgo racionālismu, kārtību un vienotajiem uzskatiem par patiesību ir jāaizstāj ar jaunu pasaules kārtību. Zinātniskā izziņa atspoguļo novecojušu modernismu, kaut arī jaunās elektroniskās tehnoloģijas ir daudzsološas. Sabiedrības segmentācija grupās nodrošinās patiesu kultūras plurālismu. Vecā iekārta ir jāaizslauka prom, lai tās vietā stātos jauns, vēl skaidri nedefinēts sabiedriskās eksistences veids.
To visu, šķiet, teicis Deivids Horovics, domājams, ka filozofs:)